Bērni piedzimst, sāk iet bērnudārzos, skolās, sākas pedagoģiskā audzināšana, to sekmē gan skolotājs, gan klases kolektīvs, kurā bērns atrodas. Bērns kopš dzimšanas audzina sevi, savas vēlmes, mācās jaunas un neparastas lietas, skatās uz to, ko vēl nav redzējis.
„Bērna aktivitāte sākumā ir impulsīva, maz apzināta un reproduktīva – viņš tiecas apgūt sevi, apmierināt savas elementārākas vajadzības. Ar katru gadu lielāka kļūst viņa kustību un runas aktivitāte, bērns arvien vairāk tiecas izzināt apkārtni un uz to iedarboties. Tas spilgti izpaužas viņa rotaļās. No rotaļām izaug darba aktivitāte, tad darbam pievienojas mācības. Tā pamazām bērna pirmatnējā aktivitāte pāraug apzinīgā darbības procesā, kurā viņš attīsta savu personību”.
Ar pieaugšanu rodas jaunas vēlmes, jauni skatījumi, un bērns sāk spriest, kā ir bijis, kā ir tagad. Mācās jaunas spēles, mācās strādāt, mācās izdzīvot.
Izaugot līdz skolas vecumam, viņš ienāk klasē, lielā pieaugušo bērnu kolektīvā, viss ir mainījies, gan dienas režīms, gan apkārtējā vide, vairs nav lielie spēļu un rotaļu laukumi, bet ir soli un krēsli, visi gatavojas ilgajām mācību stundām. Tiklīdz bērns ir iegājis jaunajā kolektīvā sākas reāla iedarbošanās uz apkārtējiem bērniem, notiek reakcija bērnu starpā. Bērnu kopīgās sarunas, iepazīšanās, patika, nepatika, klases kopējais izskats. Iepazīstot vienam otru klase apvienojas vienā veselumā un sākas audzināšana – pašaudzināšanas.
„Cilvēka vajadzības izpaužas kā tieksme kaut ko iegūt, izdarīt vai atvairīt. Tās ir vērstas uz kādu objektu: priekšmetu, parādību, darbību, stāvokli utt. Mūsdienu cilvēka daudzveidīgās un izsmalcinātās vajadzības filoģenēzes gaitā izaugušas no iedzimtajiem instinktiem. To nemitīgu attīstību veicina kultūras progress un katra cilvēka attīstības līmeņa augšana. Izšķir materiālās, garīgās un saskarsmes jeb komunikatīvās vajadzības”.
Bērni mācās viens no otra gan labas , gan sliktas lietas. Bērnus interesē ko viņa klases biedrs ir darījis iepriekšējā vakarā, kad aizgājis mājās, bērns smeļas informāciju, iegūst ko jaunu un, iespējams, dara to pašu. Dara, lai pierādītu sev, lai pielīdzinātu sevi savam klases biedram. Katrs bērns veido kaut kādu statusu savā kolektīvā, kādam tā ir līdera loma, kādam klusa un nevienu netraucēta novērotāja. Bērni palīdz viens otram mācībās, sadzīves jautājumos, priekos un bēdās. Veidojot grupējumus, lai izveidotu spēcīgāku draugu loku, kādam jāatkrīt, atkrīt vai nu vājie bērni pēc rakstura vai tie, kuriem vispār tas ir vienaldzīgi. Notiek izdzīvošana, ja līderis klasē ir miermīlīgs, tad arī lielā daļa viņa draugu, kuri ir ar un ap viņu būs draudzīgi pret citiem un izturēsies tieši tā kā viņš, bet, ja līderis klasē ir negatīva personība, tad apkārtējos rodas vēlme pārspēt, veidojot negatīvo arī apkārt, noniecinot tos, kuri nav iekļauti konkrētajā draugu lokā, bērns cenšas parādīt savu spēcīgo personību, paralēli slēpjot bailes no vadošā līdera, no apkārtējiem.
„Attieksmju veidošanās pret apkārtnes objektiem sākas ar to izziņu. Tas notiek galvenokārt skolas mācību procesā. Tāpēc mācību principi, metodes un darba
organizācijas formas vienlaikus ir arī pamata audzināšanas metodikai. Tomēr attieksmju veidošanai ir arī savas specifikācijas, kas prasa vēl īpašas metodes un formas. Tās jāpiemēro vecuma un individuālajām īpatnībām, kā arī aptuveni noteiktajiem audzinātības līmenim”.
Katrs bērns jau no pirmās ienākšanas kolektīvā zin, ko viņš vēlas, kādi ir viņa sapņi un cenšas tos piepildīt. Iesaistot gan jau esošās zināšanas gan jauniegūtās. Ja šīs jauniegūtās informācijas vēl nav, bērns par katru varu centīsies to iegūt komunikāciju ceļā.
Kas tas būtu par kolektīvu, kur uz katru bērnu neiedarbotos materiālā bāze?
…
