Audzināšanas darbā svarīgi ir noteikt perspektīvo mērķi un tā sasniegšanas metodes. Kā mērķa tā arī metožu problēma pedagoģijā ir bijusi un ir pedagoga uzmanības centrā. No personības veidošanās un sabiedrības vajadzībām atbilstoša audzināšanas mērķa, metožu un formu izvēles lielā mērā atkarīgs audzināšanas rezultāts. Audzināšanas metodi mūsdienās izprot kā audzinātāja un audzēkņu savstarpēji saistītus darbības veidus, lai realizētu praksē audzināšanu darbā izvirzīto mērķi un no tā izrietošos uzdevumus. [1,131]
Attīstoties pedagoģijas zinātnei izmainījās arī uzskati par audzināšanas būtību. No audzināšanas objekta skolēns pārvēršas par audzināšanas subjektu. Mijiedarbībā ar audzinātāju audzēknis kļūst par aktīvu savas personības veidotāju, bet audzinātājs - no pavēlētāja un skolēnu darbības kontrolētāja par skolēna darbības organizētāju un padomdevēju. Katram audzinošas ietekmes veidam ir atbilstoša metode. Ja par audzināšanu būtiskāko līdzekli šodien uzskatām sadarbību, tad audzināšanas metodes varam definēt kā audzinātāja un audzēkņa sadarbības veidus, pilnveidojot audzēkņu pašregulācijas attieksmes. Atbilstoši sadarbības posmiem izmantojamas audzināšanas darbības metodes.
Psiholoģijas sagatavošanās procesā galvenokārt izmantojamas diagnosticējošās, prognozējošās un orientācijas metodes. Diagnosticēšanas metodes funkcija – noteikt katra skolēna un klases kolektīva līmeni un uz tā pamata prognozēt audzināšanas mērķi. Šim nolūkam var izmantot sociometriju, aptaujas novērošanu, skolēnu radošos sacerējumus, projektu darbus.…
