Pedagoģijas vēstures studēšana dod ieskatu audzināšanas un izglītības teoriju attīstības gaitā.Pedagoģija ir sistemātiska zinātne par audzināšanu, un kā tādai tai nepieciešama vēsturiskā bāze, audzināšanas un izglītības vēsturē atrodamiem materiāli. Pedagoģijas vēsture aptver visu to autoru barbus , kam nozīme audzināšanā. Tādēļ pedagoģijas vēsture dibinās uz audzināšanas mācību pirmavotiem. J.A.students saka ; “ Visvairāk skaidrības dod tās paidagoģijas vēstures, kurās ievērots pragmātiskais elements, t.i.audzināšanas teoriju un ideju sakars ar visu pārējo kultūru dzīvi un attīstību’( 4.,30.)
“ Īstenībā paidagōģijas virzienu noteicēji ir lielie filozofi: Sokrāts, Platons, Aristotelis, Augustīns,Bēkons, Dekarts, Loks, Leibnics, Kants, Fichte. Viņu rakstos (izņemot Sokratu, kas tikai mācīja, bet rakstus neatstāja) ir svarīgākās audzināšanas idejas” (4.,28.)
Savam darbam tematu “ Audzināšana Atēnās “ izvēlējos tāpēc, ka mūsdienu pedagoģijā tā laika filosofu metodēm ir liela nozīme, jo tās lika skolēniem jaunā aspektā pārdomāt to, ko viņi jau kādreiz ir mācējuši vai pieredzējuši. Secinājumi, atbildes tiek rastas patstāvīgi, skolotājs ir tikai domu gaitas virzītājs ar virkni veikli un sistemātiski uzdotu jautājumu palīdzību.
Antīkajai audzināšanai bija spilgti izteikts sabiedrisks raksturs. Pašapliecināšanās ideāls un tieksme uz prioritāti sacensībā, lai , kā teikts
“ Iliādā “, “ vienmēr būtu labākais un pārspētu citus”, kļuva par antīkās audzināšanas pamatu. Pašu Homēru grieķi uzskatīja par “ Hellādas audzinātāju “.
Grieķu vēstures arhaiskā perioda tradicionālās audzināšanas saturu veidoja Homēra poēmu studēšana, mūzikas mācīšanās, kā arī fiziski vingrinājumi. Bija paredzēts arī apgūt lasīt un rakstīt prasmi. Sporta nodarbības, kuras pēc katriem četriem gadiem beidzās ar olimpiskajām spēlēm, ne tikai sagatavoja nākamos pilsoņus karaklausībai, bet pašas par sevi bija sengrieķu pedagoģijas censonības ideāla iemiesojums.…
