Auditorija un mediju ziņošana par cilvēku ciešanām

Vēl viens veids, kad skatītājs var pazaudēt empātijas sajūtu, ir tad, ja tiek izmantota stereo tipiskā domāšana, t.i., apgalvojot, ka kāda kultūra ir ļoti vai pat pilnībā atšķirīga no tās, kurā ziņas tiek rādītas, skatītāji visu vairs neuztver tik emocionāli, jo zemapziņā rodas signāls, ka tā ir tikai tur, bet šeit viss ir drošāk un labāk. Kā jau iepriekš ir minēts, vīrieši nav tik emocionāli kā sievietes, tāpēc vīriešiem šāda reakcija (nejust empātijas sajūtu) ir novērojama daudz biežāk, viņi pat var neizjust līdzjūtību, ja redz attēlus ar mirušiem cilvēkiem. Savukārt sievietes visu uztver citādāk, jo viņas mēdz sevi iedomāties upuru vietā.12
Arī Latvijā tiek veidoti sižeti, kas cilvēkos raisa līdzjūtību, bet tomēr ir grūti izzināt, kā latvieši reaģē uz redzēto. Piemēram, es pazīstu tādus cilvēkus, kuri ir diezgan emocionāli, tāpēc, lai neradītu sevī disharmoniju, viņi konkrētos sižetus neskatās. Bet pārsvarā lielākā daļa cilvēku, kurus pazīstu, ziņas un skarbos sižetus var noskatīties pavisam mierīgi, neizjūtot līdzjūtību, reizēm pat ir dzirdēti noniecinoši komentāri par upuriem.
Piemēram, es parasti visus sižetus uztveru ļoti mierīgi, neiedziļinoties notiekošajā un neizjūtot pārlieku lielu līdzjūtību. Protams, ir reizes, kad man ir kāda žēl, bet neuztveru visu pārāk saasināti.
…