Izlasot Anitas Vecgrāves grāmatu „Kā man saprast savu bērnu”, es guvu daudz interesantu atziņu, padomu. Es uzzināju par to, kas svarīgs bērna attīstībai, kas šo attīstību traucē, kā cilvēkus izmaina mirklis, kad piedzimst bērns, jo divi jauni cilvēki kļūst vecāki.
Vecāki bieži vien izjūt vainas apziņu, atļaujot bērnam paļauties uz sevi. Manuprāt, viņiem ir bailes pašiem no sevis, jo kāds taču var teikt, tas vecāks neliekas ne zinis par savu bērnu, vai vēl vairāk „tas ir slikts vecāks”. Cilvēkiem ir dažāds skatījums uz dzīvi.
Vecāki ir atbildīgi, lai viņu bērni būtu laimīgi. Vecākiem ir jārada apstākļi, vide, taču daudz kas ir pašu bērna ziņā. Bērns pieņem to, ka vecāki viņu novērtē, tic bērna spējām. Manuprāt, šādu attieksmi vēlētos ikviens bērns, tas ir pamats bērna un vecāku savstarpējai iejūtībai un izpratnei.
Svarīgi šodienas apstākļiem ir būt par labu vecāku. Šodienas sabiedrība kopumā, arī ģimene ir kļuvusi garīgi nestabila, daudzas ģimenes saka, ka bērns izmaksā dārgi, daļa sabiedrības pērk dārgas mantas, apmeklē prestižas skolas, turpretī citi nespēj nodrošināt ar pašu nepieciešamo. Ikdienā es redzu, ka ekonomiskās grūtības veicina pieaugušo cietsirdību. Pieaugušais savas negatīvās emocijas pavērš pret bērnu, vienaldzīgi un cietsirdīgi izturoties.
Interesanti likās Kalifornijas zinātnieku izstrādātie faktori, kuri bērniem palīdz veiksmīgi izdzīvot, arī man:
līdzsvarots temperaments,
augsts pašnovērtējums, pašcieņa,
spēja sevi kontrolēt,
māka kontaktēties ar citiem cilvēkiem,
pārliecība par dzīves jēgu,
cerības nākotnē.
Daudz kas bērna dzīvē atkarīgs no vecākiem, jo lielāka vecāku loma, jo patstāvīgāks un atbildīgāks viņš kļūst. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka pēc četriem gadiem, kamēr dzīvoju Cēsīs, vecāki var paraudzīties, cik būtiska loma manā personības tapšanā ir ielikta.
…
