Rietumu sabiedrībā nav pieņemts pārkāpt indivīda iekšējās dzīves robežu. Šādu rīcību salīdzina ar fizisku vai psihisku iejaukšanos adresāta (subjekta) privātā sfērā. Ja esat iemaldījušies cita cilvēka “teritorijā”, par to noteikti jālūdz piedošana.. Jāatvainojas par to, ka esat viņam nevērīgi paskrējuši garām, par to, ka nepieturējāt durvis un nepalaidāt garām. Piedošana lūdzama arī tad, ja vienlaicīgi ar kādu citu personu esat paņēmuši vienu un to pašu priekšmetu vai uzrunājuši cilvēku varbūt likuši, kādam ilgi gaidīt, apgrūtinājāt adresātu ar saviem lūgumiem, prasījāt padomu u.tml. m. Latviešu kultūras tradīcijās šāda rakstura atvainošanās netiek uzskatītas par konvencionāli akceptētām un nav obligātas. Tādu cilvēku, kurš garām skrienot lūdz par to piedošanu, mēs droši vien, labākajā gadījumā, uzskatīsim par savādnieku.
Tādējādi atvainošanās kā savdabīgs verbālais akts uzskatāma par sabiedrības procesos zaudētā līdzsvara atjaunošanas un nesaskaņu nogludināšanas praktisku instrumentu un simbolisku formu. Ar atvainošanās formu izvēli ikviens cilvēks parāda to, cik viņš labi pārvalda noteiktā vidē valdošos uzvedības noteikumus un normas. Lūdzot piedošanu, viņš apliecina, ka notikušais pārpratums nav bijis tīši izraisīts un noticis vienīgi nejaušas apstākļu sakritības pēc. Ja vispārpieņemto uzvedības normu pārkāpumam neseko atvainošanās, tad diemžēl var gadīties, ka problēma samilzt. Cietušais, neizdzirdot atvainošanos, var izdarīt trīs pamatsecinājumus par šādas rīcības iemesliem. Pirmkārt, viņam nodarīts pāri tīši, ar ļaunu nodomu. Otrkārt, tāpēc, ka vainīgais vienkārši ignorē pastāvošās pieklājības normas un dzīvo tikai pēc saviem principiem. Treškārt, pāridarītājs nāk no citas vides un kultūras, tāpēc šeit pieņemtie noteikumi viņam ir sveši un nezināmi. Un tomēr jebkurš gadījums raksturo noteikta indivīda sociālo piederību kultūrai.
…
