Pirms izskaidrot, kādā veidā sievietes var kļūt par galvenajiem aģentiem jaunas kultūras radīšanā, Turēns uzsver, ka ir nepieciešams kritiski izanalizēt izteikti negatīvo sievietes stāvokļa definējumu, šeit atkal pieminot pagātnes priekšstatus par dzimumiem.
Rezultātā Turēns izvirza problemātikas galveno hipotēzi, kas orientējas uz pāreju no sabiedrības, kas sevi priekšstatīja un darbojās sociāli ekonomiskos terminos, uz sabiedrības veidu, kuru viņš nosauc par postsociālu, tādēļ ka tās kategorijas, kas organizēja cilvēku pārstāvību un darbību agrāk, vairs nav izteikti sociālas, bet gan kulturālas. Šī galvenā ideja par pāreju, savukārt, noved pie idejas par kultūru, kuru nosaka un intensīvāk izdzīvo tieši sievietes, nevis vīrieši.
Bioloģiskās dzīves ritms un ierobežojumi, kuri agrāk tika uzskatīti par šķēršļiem sievietes sabiedriskajā dzīvē, nu ir kļuvuši par sievietes priekšrocību, jo tā var brīvi izvēlēties kā rīkoties ar savu ķermeni un dzīvi. Galvenais atskaites punkts sievietei vairs nav vīrietis, bet gan viņa pati (self). Turēns uzskata, ka attiecības ar savu ķermeni ieņem galveno lomu mūsdienu sabiedrībā tādā pat veidā, kā darbs industriālajā sabiedrībā vai politiskās brīvības vai verdzības statuss politiskās sabiedrībās. Tādā veidā Turēns secina, ka sievietes pašapziņa un griba radīt ir ietverta seksualitātes kārtības kontekstā. Pretendējot uz seksualitāti un maternitāti, kas ir neatkarīgas no atražošanas funkcijām, sievietes patiesi veido jaunu sociālu kustību un tās tālāku attīstību.…