Personība:
• vadošā psihes instance, kas nodrošina cilvēka lēmumpieņemšanu un atbild uz jautājumu – „Kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara?”. Personība ir viens no centrālajiem jēdzieniem psiholoģijā. Atšķirībā no jēdziena „individualitāte” personība paredz izaugsmi tikai pašaudzināšanas (pašveidošanas) ceļā. Personība sāk veidoties un izpausties ne agrāk par dzīves trešā gada beigām, kad bērns kļūst par vairāk vai mazāk patstāvīgu subjektu sociālā mijiedarbībā, vienlaikus ar gribas un apzinīguma attīstību. Jebkurš cilvēks izpaužas kā personība tad, kad viņš pieņem un realizē patstāvīgi pieņemtu lēmumu atbilstoši saviem ideāliem un vērtībām. [1]
• psihisko un fizisko, iedzimtā un iegūtā rakstura īpašību vienība, kas atšķir vienu cilvēku no otra un dara tos par neatkārtojamām personībām. [5]
• individualitātes ārējā izpausme — kā cilvēku uztver apkārtējie un kā viņš uz tiem iedarbojas. [2;11]
• to nosacīti stabilo īpašību un tieksmju kopums, kas atšķir doto indivīdu no citiem (I. Sarnofs). [2;12]
• visu to nosacīti stabilo individuālo atšķirību kombinācija, ko var izmērīt (D. Birns). [2;13]
• indivīda iekšēja dinamiska organizācija, kas iekļauj motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras, piemērojoties videi, nosaka personības unikalitāti. [4;12]
• cilvēka identitāte, būtība [4; 41]
Cilvēks – unikāla būtne. Mēs esam atšķirīgi no citiem ar ārējo izskatu, mīmiku, gaitu, apkārtējās pasaules uztveri, jūtām, domām, spējām un veselību. Starp cilvēkiem nav ģenētisku un psiholoģisku dvīņu. [4;12]
…