Iveta Bluka “Vai manam bērnam ir mazvērtības komplekss?”, žurnāls “Sveiks un vesels”, 1997.g.
U.Voltērs „Sargā savu bērnu”, Žurnāls „Sveiks un vesels”, 1996. g.
Iveta Bluka “Vai manam bērnam ir mazvērtības komplekss?”, žurnāls “Sveiks un vesels”, 1997.g. Nr. &; lpp.: 28-29.
Nereti vecāki saka, ka viņu bērns cieš no mazvērtības, ir kautrīgs, bailīgs, vienmēr maliņā... mēdz salīdzināt sevi ar vecāko "veiksmīgo" brāli vai māsu. Reizēm savu bēdu stāstu vecāki uztic skolotājam vai psihologam. Sūdzas par to, ka bērnu visi apsmej, dod dažādas iesaukas, grūsta vai citādi nodara pāri, izmanto viņu savtīgos nolūkos, jo viņš nav spējīgs pretoties un sevi aizstāvēt. Mātes izmisušas jautā: "Ko darīt? Kad tas beigsies? Nespēju nekādi palīdzēt... Ja eju talkā un cenšos attiecības noskaidrot vai ari "iedraudzēt" ar kādu paziņu bērnu, viņš necieš manu uzmācību un ieraujas sevī vēl vairāk, reizēm aizmūk vai pat raud. Mani sadusmo tas, ka viņš nepieņem manu palīdzību, es varu viņu pat sapurināt un uzšaut pa dibenu, sakot: "Cik tu esi tizls, visi bērni tik labi rotaļājas, tikai tu mūždien dari visu otrādi, ne tā kā normāli bērni!" Kad visi ietekmēšanas līdzekļi izsmelti, vecāki dodas pie psihologa un cenšas noskaidrot, kas radījis bērnā šo milzīgo nepilnvērtības izjūtu, Ka viņš vairs nevar veidot normālas attiecības ar vienaudžiem.
Mums katram ir zināmas šīs rūgtās izjūtas - es neesmu tik veiksmīgs kā citi, liekas, ka citi vienmēr sasniedz ko vairāk, gūst panākumus tur, kur man nav pat ko sapņot. ... kur nu vēl kauna izjūta, nožēla, maza skaudībiņa, ka neesam tik skaisti, slaidi vai labi ģērbti, kā gribētos. Briesmīga ir apziņa, ka esi neveiksminieks; kur citi tiek pāri ar smaidu, man allaž paslīd kāja. Pat tuvākais cilvēks nereti saka: “Tev nu gan mūžīgi neveicas...” Kā slaidajam gaišmatim ar melno kurpi no franču filmas.…
