Visiem maziem bērniem šī spēja piemīt. Tā pat varētu būt mazāka. Pēc dažiem mēnešiem tā mainās un pievēršas gluži jaunai realitātei. Bet pēc kāda laika augšanas gaitā šķiet, ka šī spēja brīnīties iet mazumā. Kas tam varētu būt par iemeslu? “ [ 24.]
Vai mēs pieaugušie neesam tie, kas bērniem apslāpē šo spēju. Mums pārsvarā vienmēr ir gatavas atbildes uz visiem jautājumiem. Ja mēs kādreiz nespējam atbildēt uz maza bērna pavisam vienkāršo, taču filosofisko jautājumu, mēs viņu “atgrūžam “, teikdami, ka tas ir muļķīgs jautājums. Pieaugušie liek bērnam justies neveikli par viņa jautājumu. Ikdienas dzīves ritms mūs steidzina , neļaujot būt tādiem pašiem kā bērniem. Mēs katrs esam piedzimuši kā filosofi, taču kā teikts arī grāmatā, augšanas gaitā spēja brīnīties iet mazumā. Ko darīt , lai tas tā nebūtu. Manuprāt pirmais solis ir atzīt sev, ka mēs nebūt visu nezinām un nezināsim. Jāmāk pieņemt to, ka dzīvē ir daudz mums nezināmu lietu. Es domāju, ka ar brīnīšanās mākslu vislielākās problēmas ir cilvēkiem ar paaugstinātu pašvērtējumu, jo viņi iedomājas, ka ir paši gudrākie un zinošākie. Tik, cik man ir nācies saskarties ar šādiem cilvēkiem, man vienmēr ir bijušas nepatīkamas izjūtas. Tādi cilvēki par filosofiskiem jautājumiem smejas un atbild : “ Kāds gan tas cilvēciņš ir “ muļķis”, ja spēj ko tādu izdomāt un pajautāt!”
Man uzreiz gribas teikt pretējo par šo pārgudro cilvēku.
“Es precizēju : kaut arī filosofiskie jautājumi skar visus cilvēkus, ne visi kļūst par filosofiem. Dažādu iemeslu dēļ vairums cilvēku ieslīgst ikdienībā, tādēļ pati brīnīšanās par dzīvi tiek atstumta malā.
Bērniem pasaule - ar visu, kas tajā ir, - ir kaut kas jauns, kaut kas mulsinošs. Tas vairs neattiecas uz visiem pieaugušajiem. Lielākā daļa pieaugušo uztver pasauli kā kaut ko diezgan parastu. “ [ 27.]
Kas man būtu jādara kā skolotājai , lai neapslāpētu bērnos spēju brīnīties? Jāpieņem bērni ar viņu atvērto zinātkāri un brīnīšanās prieku. Jāprot atzīt arī skolēnu priekšā, ka es visu nezinu, un ka ir lietas, kuras cilvēku prātus ir nodarbinājušās gadsimtiem ilgi, taču patiesā atbilde tā arī nav izdibināta, jo cik cilvēku, tik arī domu un ideju.
Jāmāca bērniem saskatīt dzīves skaistumu un burvību, jāielūkojas kopīgi rasainā rozes ziedā un jāapcer tā skaistā esība . …
