Atmiņa ir psiholoģisks jēdziens, psihē reģistrēta agrākā pieredze, ko esam paturējuši prātā un “nēsājam” līdzi. Tā ir spēja pēc kāda laika reproducēt to, ko esam pieredzējuši agrāk. Pieredzes ieraksts atmiņā ir kumulatīvs, tas ir, pastāvošais ieraksts tiek papildināts ar katru jaunu pieredzi. Jebkurā darbībā vienmēr noteikta loma ir atmiņai, un mūsu rīcību vienmēr ietekmē tas, ko atceramies, vai nu šīs atmiņas apzināmies, vai nē. Atmiņa ietver daudzveidīgu pieredzi – daži ir katra cilvēka personīgie, neatkārtojamie pārdzīvojumi, bet citi ir atmiņas par notikumiem pasaulē, kas attiecas uz visiem; dažas ir atmiņas par faktiem vai uzskati, kas saistās ar mūsu pašu pieredzi, bet citas ir atmiņā iegulušas iemaņas, kas dod iespēju kaut ko konkrēti paveikt.
Pēc daudzu zinātnieku uzskatiem, cilvēka atmiņa ir informācijas pārstrādes sistēma, kuras ietvaros noris vairāki procesi (skat 1.att. 10.lpp.).
Atbilstoši eksperimentālajiem datiem pēc iegaumējuma uzglabāšanas ilguma atmiņu var iedalīt momentānajā, īslaicīgā un ilglaicīgā.
Kā zināms, visu neatceramies vienlīdz labi. Labāk atceramies to, kam īpaši pievērsta uzmanība, bet lielākā daļa no tā, ko redzam vai jūtam atmiņā nepaliek. Piemēram cilvēki, satiksmes līdzekļos, lasīdami, bieži vien nemaz nepamana apkārtējos, nedzird viņu sarunas, ne citus blakustrokšņus.…
