Aizmiršanas procesam nav taisnvirziena atkarības (jo vairāk laika paiet, jo vairāk tiek aizmirsts). Sākumā notiek intensīva aizmiršana, pēc tam šis process palēlinās. Vislielākais materiāla aizmiršanas procents ir periodā, kas seko uzreiz pēc iemācīšanās. Visintensīvāk materiāls tiek aizmirsts pirmajā dienā (Vorobjovs Aleksejs, 2000, 136).
Līdzās vispārējam aizmiršanas likumam pastāv arī pagaidu aizmiršanas formas. To cēloņi:
• Proaktīvā aizture un ar to saistītā materiālu neiegaumēšana ir tad, ja cilvēks atrodas spēcīga emocionāla kairinātāja gaidās nākotnē (Vorobjovs Aleksejs, 2000, 136);
• Retroaktīvo aizturi parasti izsauc spēcīgs emocionāls kairinātājs, kas bijis pagātnē;
• Pārmēra aizture cilvēkam rodas pārguruma rezultātā. Iegaumēšanas efektivitāte ir dažāda dienas, nedēļas ietvaros. Visnelabvēlīgākais laiks iegaumēšanai ir pirmā un pēdējā stunda, no nedēļas dienām – pirmā un pēdējā darba (mācību) diena (Vorobjovs Aleksejs, 2000, 137).
Viltus atmiņu sindroms ir domu, jūtu un rīcību kopums, kas balstās uz kļūdainām vai neprecīzām atmiņām par kādu traumatisku pieredzi; cilvēks apgalvo, ka agrāk šīs atmiņas apspiedis. Viltus atmiņu gadījumi rodas, ja ietekmējams cilvēks sāk sadarboties ar psihologu, kas tīši vai netīši iedveš viltus atmiņas, uzdodot uzvedinošus jautājumus vai definējot izmantošanu un incestu tik plaši, ka nevainīgais darbības retrospektīvā iegūst tumšu nokrāsu (Džonstone E. Džonija, 2006, 168).
Apspiestajām atmiņām atbrīvojoties, cilvēks var sākt novēloti rīkoties – sākt krimināllietu vai kādu atmaskot (Džonstone E. Džonija, 2006, 168). Apspiestās atmiņas ir atmiņas par traumatisku notikumu, kas saglabājas zemapziņā. Apgalvo, ka tās ietekmē apzinātās domas, jūtas un darbības, lai gan par traumu apzinātu atmiņu nav. Traumas reālajā dzīvē atceras labi atceras kā bērni, tā pieaugušie. Šādu šausminošu notikumu amnēzija nav iespējama. Daudzi nevar izdzīt šos notikumus no sapņiem un apziņas, viņi nespēj tos apspiest, kaut arī vēlētos. Apzināta nepatīkamu atmiņu apspiešana ir izplatīta, bet pēc ilgāka laika pēkšņi par to atceramies (Džonstone E. Džonija, 2006, 169).
Zibspuldzes atmiņas ir dziļas un ilglaicīgas atmiņas, atbildot uz traumatisku notikumu. Ne visiem ir šīs atmiņas, un ne visas traģiskās situācijas tās izraisa. Īstenībā jaunākie pētījumi apšauba zibspuldzes efekta ticamību, taču tie apstiprina cilvēku tieksmi atcerēties satraucošus vai traumatiskus notikumus (Džonstone E. Džonija, 2006, 169).
…