Atmiņa ir izziņas process, kas izpaužas indivīda gūtās pieredzes un informācijas iegaumēšanā, saglabāšanā un vēlāk reproducēšanā.
Atmiņas nozīme cilvēka dzīvē ir ļoti liela. Tā ir zināšanu uzkrāšanas pamats. Mācīšanās zaudēt savu jēgu, ja cilvēks nespētu apziņā uzglabāt un vēlāk pielietot iegūto informāciju. Atmiņa ir arī katra radoša darba pamatā, jo tas aizvien norisinās uz noteiktu zināšanu bāzes.
Ne velti I.M Sečenovs atmiņu nosaucis par visu psihisko procesu stūrakmeni. Viņš norādījis, ka cilvēks, kurš zaudē atmiņu, kļūst savā ziņā līdzīgs jaunpiedzimušajam.
Senajā Grieķijā atmiņas dievieti Mnemozīni uzskatīja par visu mūzu – mākslas un zinātnes dievu – aizgādnieču māti.
Atmiņa novērtējumu zīmīgi pauž Eshilda vārdi, kurus viņš liek teikt Prometejam:
” Paklausies ko mirstīgie es darījis! Skaitļus izgudroju, vārdus veidot iemācīju, atmiņu tiem devu.”
Senajā Grieķijā arī radusies tā sauktā mnemoniska – iegaumēšanas māksla, kuras izgudrošanu piedēvē grieķu dzejniekam Simonīdam, kas dzīvojis 5. gs.p.m.ē.
Atmiņas vērtība un nozīmīgums augstu vērtēts visos sabiedrības attīstības posmos, tomēr tās uzdevumi vēl aizvien ir atšķirīgi.
Senatnē, kad cilvēki vēl nepazina rakstību, pamatīga un precīza atcerēšanās bija visa izzinātā vienīgais glabāšanas veids.…
