Atmiņa ir ļoti sarežģita informācijas uztveres, apstrādes un saglabāšanas sistēma. Tai ir ļoti liela nozīme ikviena cilvēka dzīvē, jo iegūtās zināšanas tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām un situācijas. Tā kā katrs no mums atšķiras ar savām spējām un talantiem, tā arī atmiņas darbība katram darbojās noteiktā amplitūdā. To var ietekmēt individuālās īpašības, arī šo procesu attīstības īpatnības. Tāpēc jārod atbilde uz jautājumu, kāpēc ir cilvēki, kuriem, tikai dažas vai pat vienu reizi izlasot tekstu, tas paliek atmiņā (fenomenāla atmiņa, kura tiks apskatīta darba gaitā), bet otram šī informācija atkārtoti vairākas reizes jāizlasa, lai to atcerētos.
Atmiņu var diezgan dažādi definēt, un, lūk, viena no definīcijām – atmiņa ir pagātnes pieredzes organizēšanas un saglabāšanas process, kas ļauj atkārtoti izmantot šo pieredzi pašreizējajā dzīvē.[1;50.]
Tai var izšķirt vairākus veidus:
1. Pēc maņu orgānu darbībām:
• Redzes jeb vizuālā,
• Dzirdes jeb audiālā (muzikālā, arī absolūtā dzirde)
• Kustību jeb motoriskā - spēj iegaumēt, saglabāt, reproducēt kustības, redzētās un veiktās darbības,
• Emocionālā – spēj iegaumēt, saglabāt, reproducēt piedzītotās izjūtas,
• Vārdiskā jeb verbālā atmiņa.
…