1.Eiropas tiesību priekšmets
Eiropas tiesības radikāli atšķiras no citam tiesību nozarēm ar savu „raksturu” – šī tiesību nozare ir ļoti apjomīga un tik sazarota daudzas specifiskas lietās. Par Eiropas apvienošanu, kuras tiesiskais pamats ir tāds jurisprudences fenomens kā Eiropas tiesības var runāt tikai sakot ar laika posmu pēc otra pasaules kara beigām.
Eiropas tiesības šaurākajā nozīmē ir salīdzinoši jauna, moderna, kompleksa tiesību nozare, kurai ir savs noteikts regulēšanas priekšmets un savas metodes, strauji un dinamiski attīstības tempi. Eiropas tiesības pēc savas būtības ir integrācijas procesa regulators, kas darbojas ar tiesiskiem līdzekļiem un tiesiskā ceļā. Eiropas tiesībām raksturīgas gan starptautisko tiesību, gan konstitucionālo tiesību iezīmes, t.i., no vienas puses, interešu saskaņošana, koordinēšana, no otras – subordinācija, pakļaušanās kopējām pārvaldes un lēmējinstitūcijām. Koordinācijas un subordinācijas prasmīga sabalansēšana, kā arī pilnīgi jaunu institūciju, procedūru un tiesību tradīciju veidošana ļāvusi Eiropas tiesībām sekmīgi īstenot atbildīgus uzdevumus integrācijas un citās jomās, kļūstot par modernu un perspektīvu tiesību nozari.
2.Eiropas tiesību vēsturiskā evolūcija
Uz Eiropu kā vienotu veselumu ir mēģināts skatīties jau kops Senās Grieķijas laikiem. Politiski Eiropu apvienot ir centušies daudzi valdnieki un karavadoņi, mēģinot Eiropas tautas pakļaut ar militāra spēka palīdzību. Tomēr par Eiropas apvienošanu, kuras tiesiskais pamats ir Eiropas tiesības var runāt tikai sākot ar laika posmu pēc Otrā pasaules kara beigām. Radās sekojoši apstākļi:
Nepieciešamība radīt starptautiski sadarbības modeli jauna kara novēršanai starp Eiropas valstīm. Bija jāmeklē kas efektīvāks par vienkāršu valstu sadarbību kādas Tautas Savienībai līdzīgas organizācijas ietvaros.…
