. Romantisma politiskā filozofija: kas ir nācija?
Kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.
Romantisms sludināja intuīcijas nozīmi izziņas procesā. Romantisms balstās divpretstatu pasaules dalījumā - svarīgs es jeb individuālās brīvības kults. Viena no romantisma pamatpazīmēm ir īpaša attieksme pret apkārtējo pasauli.
Pamatvirzieni vēstures filosofu vidū:
• Konservatīvie – kā ideju kopums rodas 18.-19.gs.mijā. Noraidīja visas pārmaiņas, arī reformas, lai saglabātu tradīcijas. Tauta — nekustīga masa, tautas gars ir akti — Dieva dota nacionālā būtība.
• Liberāļi – nostiprinās 19.gs.20.-40.gados. Raksturīga tendence savienot apgaismības idejas un romantisma idejas; sabiedrības attīstības ideja savijas ar reformu nepieciešamību. Angļu revolūcijai, franču revolūcijai, amerikāņu revolūcijai no liberālām pozīcijām ir idejiski politiskā strāvojuma vērtējums. Nācija bija vēsturisks veidojums ar kultūru un garīgumu. Pagātni jārāda tās daudzpusībā, interesanta izklāsta veidā.
• Radikāļi – rodas 19.gs.40.g. Kritizē kapitālismu kā rūpniecības apvērsuma sekas; laime bijusi vecajos laikos.
Nacionālisms cieši saistīts ar romantismu, sevišķi Vācijā, kur bieži šie jēdzieni nav nošķirami. Abi šie domas virzieni uzskata, ka tieši caur vēsturi ir izprotamam pagātne un plānojama nākotne. Par vienu no spilgtākajiem domātājiem uzskatāms Johans Gotfrīds Herders, kuru par pamatlicēju var uzskatīt kā vācu nacionālisti, tā romantisti. Herdera darbs Idejas par cilvēces vēstures filosofiju runā, ka neviena nācija nav pielīdzināma citai, turklāt nācijas raksturs ir nemainīgs laika gaitā. Tomēr notiek tautu attīstība, kā ķēde, kurā katrs posms saistīts ar citu, gan iepriekšējo, gan nākamo. Viņš uzskatīja, ka civilizāciju veido nevis internacionāla elite, bet vienkāršā tauta. Ikvienas tautas pienākums ir kopt savu specifisko tradīciju. Līdzīgus uzskatus 19.gs.sāk. pauž Frīdrihs fon Šēgels un Frīdrihs fon Saviņī - vēsture pierāda, ka kultūrai jāattīstās dabiski, ka noteiktus likumu ir veidojusi vēsturiskā attīstība un tie nav atvasināmi no universāliem principiem.
…
