1.Civiltiesību jēdziens, priekšmets un sistēma. Civiltiesību avoti
CT – T nozare, kas regulē mantiskās un per nemantiskās att starp p kā patstāvīgiem un lik-s ietvaros rīcības brīviem T subjektiem. CT priekšmetu attiecību grupas dalās: 1) mantiskās att. 2) nemantiskās att. Mantiskās rodas un pastāv sakarā ar materiālo labumu piederību, apgrozību un lietošanu (lai apmierinātu savas vajadzības, gūtu labumu) Mantas īpašnieks ir attiecību dalībnieks; abas personas ir vienlīdzīgas, šīm attiecībām ir atlīdzības raksturs. Nemantiskās att rodas un pastāv sakarā ar nemantiskiem labumiem. Iedala 2 gr: 1) pers. nemant att. kas saistītas ar mantiskajām att. (autortiesības, izgudroj); 2) pers nemant att kas nav saistītas ar mant.att.(cieņa, gods).
Latvija pieturās pie institucionālās sistēmas – T blokiem: 1) T bloks, kas attiecās uz personu, 2) uz lietu; 3) uz prasību. LR Civillikums izveidots pēc pandektu sistēmas. Pandektu sistēmas radītāji ir Hugo un Savinji. Civillikums sastāv no: ievads, ģimenes T, mantojuma T, lietu T.CT principi: 1) T izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc laba ticības (nedrīkst būt gribas defektiem – maldi, viltus, spaidi; nedrīkst kaitēt 3. pers.); 2) īpašuma neaizskaramības princips (jebkura īpašuma forma ir vienlīdzīgi aizsargāta) ievērojot citu personu tiesības; 3) sabiedrisko interešu cieņas princips; 4) CT att. dalībnieku līdztiesības pr.; 5) subjektīvo T atbilstība juridiskajiem pienākumiem. 6) CT att. dalībnieku relatīvas autonomijas princips.
CT avoti ir tās formas, kurās izpaužas CT normas. CT avoti veidojas no: paražu T; normatīvie akti; tiesu prakse; T zinātne. Izdala sekojošos avotus: formālos (kur izpaužas), materiālos (no kurienes nāk norma). Piemēram, CL, CPL un citi. Ja CL nav normas – to regulē speciāls likums. Pirmatnējais ir speciālais likums, pēc tam CL. Materiālie avoti ir taisnīgums, griba, doktrīna, tiesu prakse, paražas.
2.Civiltiesiskā attiecība un tās struktūra.
Civiltiesiskās attiecības pazīmes. Civiltiesiskā attiecība raksturojas vispirms ar pazīmēm, kuras raksturīgas visām tiesiskajām attiecībām:
1) Tā ir attiecība starp likumdošanā noteiktajām P. Civiltiesiskā attiecība nevar iesaistīties tāda P, kurai likumdošana to liedz. (P: Ja personai nav rīcībspējas)
2) Tā ir attiecība, kurā personas iesaista apzināti, sakarā ar savu gribu. Ja pastāv gribas defekti, t.i., maldība, viltus vai spaidi, civiltiesiskā attiecība nerodas. (P: Ja personu piespiež uzdāvināt kādu lietu ar draudu palīdzību.)
3) Tā ir attiecība, kas noregulēta ar T normu palīdzību. Tās ir attiecības kuras tiek regulēts ar T normu palīdzību
4) Tās izpildīšana, līdz ar pārliecināšanu tiek nodrošināta ar valsts piespiedmehānismu palīdzību.
P, kuras subjektīvās tiesības tiek aizskartas var vērsties tiesā pēc palīdzības. Bez pārskaitītajām vispārējām pazīmēm, civiltiesiskā attiecība raksturojas ar pāris speciālajām pazīmēm:
1) Tā ir sevišķa strukturāla tipa sabiedriska attiecība, kura pamatojas uz tās dalībnieku tiesiskas vienlīdzības un patstāvības pamatiem.
2) Tā attiecas uz noteikta veida sabiedriskām attiecībām, t.i., mantiskajām un nemantiskajām attiecībām.
Civiltiesiskās attiecības struktūra. Civiltiesiskās attiecības struktūra sastāv no šādiem elementiem:
1) Civiltiesiskās attiecības subjekts. 2)Civiltiesiskās attiecības objekts. 3)Civiltiesiskās attiec saturs.
Civiltiesiskās attiecību subjekts ir ikviens tiesību nesējs, kuram ir vai var būt tiesības, neatkarīgi no tā vai viņš tās izmanto vai neizmanto. Pastāv divu veidu subjekti: -fiziska P; -juridiska P. Civiltiesiskās attiecību objekts ir tie materiālie un nemateriālie labumi, sakarā ar kuriem rodas civiltiesiskās attiecības un uz ko vērstas civiltiesisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi. Pastāv šādi civiltiesisko attiecību objekti: a)lieta, b) P darbība, c)personiskie nemantiskie labumi, d) P radošās darbības rezultāts. Civiltiesiskās attiecības saturs ir civiltiesiskās attiecību dalībnieku subjektīvās T un pienākumi.
a) subjektīvā tiesība – pieļaujamās un iespējamās uzvedības mērs.
Tā ietver sevī: *) uzvedības mēru, kas atļauts pašam tiesības nesējam. *) iespēju prasīt noteiktu uzvedību no personas, kurai ir subjektīvie pienākumi.
b) subjektīvais pienākums – noteiktu darbību veikšana vai atturēšanās no tām.
Civiltiesībās izdala: Personiskas tiesības, Lietu tiesības, Saistību tiesības. No subjektīvām tiesībām ir jānošķir tiesības objektīvām nozīmē, jo tiesības var izprast gan objektīvā, gan subjektīvā nozīmē. Tiesības objektīvā nozīmē ir tiesību normu kopums. Parasti subjektīvās tiesības rodas uz objektīvo tiesību pamata, tāpēc tās tām atbilst. Tomēr ņemot vērā to, ka civiltiesībās ir liels skaits dispozitīvo normu, subjektīvās tiesības var pilnībā nerasties uz objektīvās tiesību pamata. Civiltiesiskajā attiecībā tiesīgās personas subjektīvām tiesībām atbilst otras puses subjektīvie pienākumi. Ja izbeidzas subjektīvās tiesības vienai pusei, tūdaļ izbeidzas arī subjektīvie pienākumi otrai pusei. Saistība ar augstāk minēto civiltiesisko attiecība var būt:
a) Vienkārša, kad vienai pusei ir tikai subjektīvās tiesības, bet otrai pusei tikai subjektīvie pienākumi.
b) Sarežģītas, kad abām pusēm vienlaikus ir gan subjektīvās tiesības, gan subjektīvie pienākumi.
…
