Atbildes uz valsts eksāmena jautājumiem ekonomikā

Ievads
Ekonomikas priekšmets, pamatpretruna un pamatjautājumi.
Ekonomika (saimniecība, saimniekošana) - darbības sfēra, kuras uzdevums ir izveidot un nodrošināt cilvēku (sabiedrības) dzīves materiālos apstākļus.
Ekonomika - sabiedriska zinātne, kas pēta saimniecisko subjektu izvēli, lai izmantojot ierobežotus resursus, sasniegtu maksimālu vajadzību apmierināšanas līmeni.
Ekonomikas teorijas pamatpretruna ir tāda, ka sabiedrības vajadzības, to attīstība ir praktiski bezgalīga, bet resursi vajadzību apmierināšanai ir (relatīvi) ierobežoti.
Ekonomikas pamatjautājumi.
1. Kas jāražo? (Cik?)
• Alternatīvās izmaksas - izmaksas kādas preces/ pakalpojuma ražošanai, salīdzinot ar neizmantotām iespējām tās ieguldīt citas alternatīvas preces ražošanā (kas prasītu tādu pašu resursu un laika patēriņu; - katras papildus vienas preces (x) vienības novērtējums, izteikts zaudētajās iespējās saražot kādu papildus daudzumu otras preces (y).
• Pircēju pieprasījums tirgū
• Uzņēmēja ekonomiskās intereses - peļņa.
2. Kā jāražo?
• Efektivitāte
• Salīdzinošās (relatīvās) priekšrocības - spēja ražot preci ar mazākām alternatīvām izmaksām, nodrošinot efektīvu resursu izmantošanu,
Ražošanas maksimālo iespēju līkne raksturo resursu nepietiekamību un ierobežotu ražošanas apjomu.
Alternatīvo izmaksu pieauguma likums. Vienas preces (x) katras papildus vienības ražošana prasa atteikties no otras preces (y) ražošanas arvien pieaugošā apjomā; t.i., alternatīvās izmaksas izteiktas zaudētajās y precēs aug, paplašinoties x ražošanai.
Grafiski - ražošanas maksimālo iespēju līknes slīpums.
Cēlonis - resursu robežražīguma (produktivitātes) samazināšanās likuma darbība.
3. Kam jāražo? (sadales problēma ekonomikā)
• Preces/ pakalpojumi tirgū tiek sadalīti atbilstoši pirktspējai
• Taisnīga un netaisnīga sadale
Pareto efektivitāte - tāda lietu kārtība, kurā nevar izdarīt nevienu izmaiņu, palielinot viena cilvēka labklājību un nesamazinot otra cilvēka vajadzību apmierināšanas līmeni.
Efektivitāte ražošanā - visi ražošanas varianti, kas atrodas uz maksimālo iespēju līknes. Ražošanas variants, kas atrodas zem maksimālās iespēju līknes, raksturo neefektīvu ražošanu. Ja atrodas ārpus maksimālās iespēju līknes, tad tas raksturotu neiespējamu ražošanas variantu.
Efektivitāte ražošanā - nevar palielināt vienas preces ražošanu, nesamazinot otras preces ražošanu.

Resursi ekonomikas izpratnē.
Ražošanas resursi (faktori) - darbaspēks; zeme (dabas resursi - ūdeņi, meži, ceļi); kapitāls (investīciju preces); uzņēmējdarbības spējas (īpašas cilvēku spējas, apvienojot visus ražošanas faktorus, izveidot firmu).
Patēriņam derīgu labumu iegūst ražošanas procesā, kombinējot noteiktus resursus jeb ražošanas faktorus. Mikroekonomikā ir trīs ražošanas faktoru grupas: zeme, darbs un kapitāls. Jēdziens zeme ietver dabas dzīļu resursus, mežus un ūdeņus, uzņēmuma atrašanās vietu, lauksaimniecībā izmantojamās platības, kā arī klimatu, dabas spēkus (vēja, ūdens un saules enerģija). Ar to saprot ne tikai resursus un enerģijas avotus, bet arī vietu, kur tiek glabāti dažādi ražošanas atkritumi un novadīti kanalizācijas ūdeņi.
Darbs ir cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs ir iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostrādāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts ar atbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena. Darba efektivitāti raksturo darba ražīgums. Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu.
Jēdziens kapitāls ir skaidrojams divējādi. 1) tas ir naudas kapitāls. Kapitāls šajā gadījumā ir nauda ar noteiktu funkciju - finansēšanas līdzeklis investīcijām, t.i., jaunu ražošanas līdzekļu radīšanai. 2) ražīgais kapitāls (reālkapitāls, lietu kapitāls) - visas saražotās preces, kuras individuāli nepatērē, bet iesaista atkal ražošanas procesā (patērē ražīgi), piemēram, darbgaldus, ēkas, pusfabrikātus, izejvielas un citus materiālus noliktavās. Blakus šīm materiālajām precēm ražīgajam kapitālam pieskaita arī nemateriālās preces, kas nodrošina ražošanas procesu, piem., licences, patentus, u.c. Tātad ražīgais kapitāls sastāv no precēm, kuras izgatavotas iepriekšējos ražošanas procesos un tiek izmantotas jaunu preču ražošanai un pārdošanai. Šis formulējums atbilst mikroekonomikā izmantotā jēdziena kapitāls būtībai. Tas principiāli atšķiras no abiem pārējiem ražošanas faktoriem - zemes un darba. Kapitāls attiecībā pret tiem ir sekundārs ražošanas faktors, jo kapitālu var radīt, tikai vispirms izmantojot zemi un darbu.
Mikroekonomika un makroekonomika.
Mikroekonomika pēta atsevišķu saimniecisku vienību - mājsaimniecību (patērētāju) un uzņēmumu - saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu norišu savstarpējo iedarbību un to darbības koordināciju tirgū. Tā kā gandrīz katrs saimnieciskais subjekts darbojas un aktīvi piedalās vairākos tirgos, kuros atspoguļojas saimniecisko vienību caurmēra izturēšanās. Makroekonomikas interešu loks ietver kopējo saimniecisko norišu noteikšanas un saskaņošanas problēmu apskatu, to risinājuma metodes, kā arī dažādu saimniecisko norišu likumsakarības un tās funkcionēšanas uzlabošanas aspektus. Makroekonomikā atšķirībā no mikroekonomikas tiek lietoti tādi apkopojošie rādītāji kā nacionālais ienākums, nacionālais kopprodukts, kopējais cenu līmenis, nodarbinātības līmenis u.c.
Mikroekonomikā dažādu likumsakarību pētīšana un izklāsts tiek veikts ar modeļu palīdzību. Modelis ir īstenības vienkāršots atspoguļojums. Tas tiek izraudzīts tā lai to varētu vispārināt uz pētāmo procesu kopumā. Modelim ir vairākas sastāvdaļas:
1) jautājumu nostādne. Ar to tiek formulēts modelī noskaidrojamo jautājumu loks, kā arī ierobežojumi. Svarīgākais tiek nodalīts no mazsvarīgākā.
2) Informācija. Tā sastāv no pieņēmumiem, faktiem un definīcijām. Ar pieņēmumiem saprot hipotēzes par modelī apskatāmo saimniecisko vienību mērķa nostādni un to izturēšanos. Tiem ir jābūt tādiem, lai modelī apskatāmie procesi nebūtu attālināti no reālās īstenības. Pieņēmumi var būt strīdīgi, jo tiek pieņemti subjektīvi. Fakti vai vispāratzītas definīcijas parasti nav apstrīdamas. Piemēram, peļņa ir vienlīdzīga ieņēmumu un izmaksu starpībai.
3) Rezultāts vai atrisinājums. Tā var būt dota teorēmas veidā, ja apskatāmā likumsakarība ir pietiekami vienkārša. Taču ne katrs modelis var dot atrisinājumu, tādēļ vispārīgi tiek runāts par modeļa atrisinājumu. Modelī dažādu likumsakarību analīze vai to izklāsta veids var būt dažāds.
Makroekonomika ir ekonomiskās teorijas daļa, kas pēta ekonomiku kopumā vai tās lielās sastāvdaļas - mājsaimniecības, uzņēmumi, bankas un valsts.
1. Produkcijas ražošana. Kopprodukts ir pamatrādītājs, pēc kura vērtēt stāvokli valstī (GNP, GDP).
2. Nodarbinātība. Darbaspēka vai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iesaistīšana ražošanā - bezdarbs.
3. Cenu veidošanās. Vidējās vai vispārējās cenas (cenu līmenis). Šo cenu līmeni iegūst, aprēķinot cenu indeksus. Inflācija; deflācija (cenu vidējais līmenis krītās). Visbiežāk tā ir pazīstama sezonas laikā. Stagflācija (stagnācija - krīze un kritums ražošanā + inflācija - cenu pieaugums). Bezdarbs un inflācija parasti darbojas pretējos virzienos.
4. Ārējā ekonomiskā darbība. Tīrais eksports = eksports - imports. Ārējās tirdzniecības bilance. Valsts maksājumu bilance.
5. Valsts fiskālais stāvoklis. Valsts budžeta deficīts; nodokļu ieņēmumi.
6. Finansu tirgus stāvoklis. Procentu likmes - kredītu procentu likme banku sistēmā; valsts parādzīmju procentu likme. Fondu biržas indeksi (Dow Jones); Naudas daudzums apgrozībā (izmaiņas).
Ekonomiskās aktivitātes indekss ietver sevī visus šos rādītājus. To aprēķina FM un speciālas aģentūras vērtē valsts kredītreitingu pēc šiem rādītājiem kopumā.

Makroekonomikas izdalīšanas nepieciešamība.

…