1. Intelektuālā īpašuma jēdziens, tā nozīme tautsaimniecībā.
Intelektuālais īpašums – dažādas zināšanas, pieredze u.c. nemateriālas vērtības, kuras var izteikt naudā, proti, tās ir ar mantisko raksturu. Intelektuālais – rodas nevis no fiziska darba, bet intelektuāla darba rezultātā. Ar to praksē parasti saprot nemateriālu objektu. Īpašums – to var valdīt, lietot un rīkoties.
Intelektuālā īpašuma tiesības – tiesības, kas attiecas un nemateriālā rakstura objektiem (datorprogrammas, preču zīmes u.c.).
Intelektuālā īpašuma jēdziens ir radies kā īpaša tiesiska kategorija, lai regulētu darbības ar bezķermeniskām lietām valstīs, kuru Civillikumā nav izdalītas bezķermeniskas lietas. Intelektuālā īpašuma tiesības nodrošina tiesisku un materiālu monopolu uz nemateriālās dabas objektu izmantošanu – to var darīt tikai ar tiesisku regulējumu. Materiālo lietu var aizsargāt, bet informāciju – nē.
Nozīme tautsaimniecībā. Šodien mēs dzīvojam jau postindustriālajā sabiedrībā, kurai piemīt jauna sabiedrības kvalitāte, kur galvenais ir ražošanas process, nevis rezultāts. Tādēļ liela uzmanība tiek pievērsta ražošanas tehnoloģijām, paņēmieniem un šo līdzekļu kvalitātei, kura savukārt ir atkarīga no zināšanām (piemēram, Bils Geits). Ražošana balstās arī uz intelektuālajām vērtībām, jo intelektuālais īpašums ir viens no ražošanas resursiem, ko var ieķīlāt, izmantot ražošanā, mainīt, pārdot un veikt visas citas likumā atļautās darbības. Dažreiz lietojot intelektuālo īpašumu tā vērtība ne tikai nesamazinās, bet pat pieaug (piemēram, preču zīmju vai autortiesību vērtība), taču šajā gadījumā nevar aizmirst par šo tiesību terminēto raksturu.…
