1.Mākslas specifika. Mākslas izziņas priekšmets – cilvēks viņa sabiedriskajā un personīgajā dzīvē. Cilvēka raksturs kopumā un cilvēka raksturs autora estētiskajā vērtējumā, individuālajā uztvērumā. Specifisks ir mākslas atspoguļošanas process – mākslinieciskās domāšanas tēlainība izpaužas dzīves tēlainā atspoguļojumā. Mākslas nolūks ir veidot cilvēku kā personību, kā individualitāti. Patiesu mākslas darbu raksturo neizsmeļamība.
Mākslas tēls. Mākslas tēls kā 2 pretstatu vienība:
1) vispārīgā un atsevišķā;
2) objektīvā un subjektīvā;
3) racionālā un emocionālā.
Svarīga loma ir radošajai fantāzijai tēlu izveidē. Tēls pēc satura var būt daudznozīmīgs, vienreizīgs, neatkārtojams. Mākslas tēlu interpretēt var atšķirīgi. Pastāv tipiski, tipoloģiski tēli, simboli, mīti, groteskas.
Daiļliteratūra kā mākslas veids. Katrā mākslas veidā tiek lietoti savi specifiskie līdzekļi, lai veidotu mākslas tēlu. Daiļliteratūrā tēli tiek veidoti ar vārdu palīdzību. Lit. – „vārda māksla”. Ar vārdu palīdzību tiek atklāts tēla saturs, būtība. Daiļliteratūrā kā mākslas veidā tiek attēlots tēls tā dinamikā, atklāts raksturs attīstībā un attieksmēs ar sabiedrisko dzīvi, dabas parādībām. Tiek atklātas cilvēku domas un runas darbība. Literatūrā raksturīgs laiks un telpa. Laiktelpas jēdziens – „hronotops”.
Literatūras mākslinieciskums, tā kritēriji. Literatūras mākslinieciskums lielā mērā ir atkarīgs no autora talanta, vai autors izkopj savu talantu vai ne. Tikpat nozīmīga loma ir mākslinieka personībai un radošums. Kritēriji:
1) vispārinošas domas plašums;
2) psiholoģiskais patiesums un dziļums;
3) rakstnieka estētisko ideālu augstums;
4) daiļdarba tēlainās formas pilnība un daudzšķautnainība.
Māksla un ideoloģija. Mākslu lielā mērā var ietekmēt valdošā ideoloģija. Piem., diktatorisko apstākļos – valdošā prasība pēc rakstnieka politiskās uzticamības valdošajai oficiālajai ideoloģijai. Līdz ar to kā estētiskas kategorijas tiek skaidrots idejiskums, šķiriskums, partijiskums.
Literāro darbu nacionālā, tautiskā, vispārcilvēciskā nozīme. 1. Nacionālā nozīme – lit. neapšaubāmi ir saistīta ar nacionālo sabiedrības un tās valodas vēsturi. Nacionālā līmenī lit. ir īpaši nozīmīga sabiedriskajā dzīvē dažādos vēstures attīstības etapos. Literatūra ir nacionālās pašapziņas izpausmes forma; ētisko un estētisko vērtību un ideālu apziņas uzturētāja sabiedrībā. 2. Tautiskā nozīme – lit. darba un rakstnieka daiļrades sabiedriski idejiski estētiskās nozīmes augstākais vērtējums. Tautiskums nebūt nav saistīts tikai ar tautas folkloru, tradīciju, demokrātisku tematu izmantošanu literatūrā vai autora demokrātisko izcelsmi. tautiskuma kritēriji:
1) problemātikas sabiedriskā nozīme un dziļums;
2) idejiski emocionālā ievirze saistībā ar vēstures attīstību;
3) mākslinieciskums;
4) mākslinieciskuma novatorisms;
5) nereti arī demokrātiska tematika un folkloras stilistikas tradīciju izmantojums.
3. Lielai daļai nacionālās lit. klasikas ir arī vispārcilvēciska nozīme. Tiem raksturīga nezūdoša vērtība un dzīves iedarbīgums uz dažādu laikmetu lasītājiem.
Daiļdarbu 3 nozīmes līmeņi:
1) psiholoģiski sadzīviskais;
2) nacionālais ( un sociālais);
3) vispārcilvēciskais ( filozofiskais).
…
