Sabiedriskajam darbiniekam, skolotājam un publicistam Kronvalda Atim ir lieli nopelni latviešu literārās valodas leksikas bagātināšanā.
Kronvalda Atis ir kurzemnieks. Viņš dzimis Krotē, kur tēvs bijis drēbnieks. Ar Durbes mācītāja palīdzību A. Kronvalds varējis mācīties ne tikai Durbē, bet arī Liepājas augstākajā apriņķa skolā, taču to nav beidzis. Ieguvis skolotāja tiesības, viņš strādā par mājskolotāju Lietuvā, kur iemācās lietuviešu valodu. Kad pēc pāris gadiem viņa audzēknis dodas studēt uz Vāciju, viņam līdzi brauc arī A. Kronvalds un Berlīnes universitātē sāk studēt medicīnu (1860 –1861 ). Līdzekļu trūkuma dēļ drīz tomēr spiests studijas pārtraukt un atgriezties dzimtenē. Viņš strādā par privātskolotāju Durbē. Vācijā pavadītais gads atstājis lielu ietekmi uz A. Kronvalda tālāko dzīvi. Tur viņš sācis sevi apzināties, ka ir latvietis.
Durbē A. Kronvalds sāk rīkot apkaimes skolotāju sanāksmes, kurās tiek apspriesti tautas izglītības uzlabošanas jautājumi.
,,Pēterburgas avīžu”ietekmē A.Kronvalds ieinteresējas par jaunlatviešu idejām. Kad 1865. gada iznāk viņa vācu valodas mācību grāmata ,,Mazais vācietis”, tās priekšvārds liecina, ka A.Kronvalds ir kļuvis par dedzīgu jaunlatvieti A. Kronvalds raksta: ,,Saku tik skolotājiem, kā skolēniem, lai manu grāmatu rokā neņem, iekams nav mātes valoda pieklājīgi apkopta. Kas nav mācījies mātes valodu kopt un cieņā, godā turēt, tas svešu valodu tikai nekārtīgi valkās... Tā ir ļoti slavējama lieta, kad mācās arī citas valodas tik drīz, kā to iespēj, jo ar latviešu valodu neaizsniedz tālu pasaulē, tādēļ, ka tas gabals ir mazs, kur to runā. Taču ir īsti gods tam, kas, par augstu jo augstu kungu palicis un arī citas valodas runādams, neliedzas nemaz skaidri izteikt, ka ir un paliek latvietis, ka no sirds mīlē latviešu tautu un valodu, rūpēdamies par viņas labklāšanos, kur un kā to iespēj.”
Izglītības papildināšanai 1865. gadā A. Kronvalds dodas uz Tērbatu un mācās skolotāju kursos. Tos beidzis, viņš iegūst vēstures skolotāja tiesības un tiek pieņemts darbā Tērbatas skolotāju seminārā (1867). Sākas ļoti rosīgs periods A.Kronvalda dzīvē. Viņš atjauno Tērbatas latviešu inteliģences sanāksmes, kurās par svarīgu problēmu tiek izvirzīta latviešu valodas kopšana, bagātināšana un pētīšana. Tas A.Kronvaldam ir kļuvis par galveno jautājumu. Kādā vēstulē viņš raksta : ,, Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu, nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana.”
…
