ASV pēc Otrā pasaules kara būtiski iezīmēja Trumena doktrīna – komunisma apvaldīšana ar tiešu ASV palīdzību komunisma apdraudētajām valstīm. 1943. gadā tika nodibināta Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde, kuras uzdevums bija palīdzēt Vācijas okupācijas atbrīvotajām zemēm, šī pārvalde pastāvēja līdz 1947. gadam. 1947. gadā Māršals, ASV valsts sekretārs, piedāvāja Eiropas valstīm ASV palīdzību ar noteikumu, ka tiks izstrādāts kopīgi koordinējams plāns tās izlietošanai. Tas paātrināja Rietumeiropas ekonomisko attīstību, kā arī attīstīja domu par Rietumeiropas sadarbību.
Čehoslovākijā 1948. gadā Sarkanā armija ieveda karaspēka daļas pie tās robežām, Padomju blokam tika pievienota vēl viena valsts. Dienvidslāvijas maršals Tito iebilda pret Staļina iejaukšanos valsts lietās un Tito izveidoja alternatīvu komunisma paveidu, nebūdams padomju blokā.
Krievija nebija apmierināta ar domu, ka Rietumvācija spētu izveidot savu konstitūciju, ieviesa ierobežojumus uz satiksmes ceļiem, kas savienoja Rietumberlīni ar Rietumvāciju. Tāpēc Rietumberlīne tika apgādāta ar precēm no gaisa telpas, taču 1949. gadā Krievija atcēla šos ierobežojumus.
1949. gada aprīlī tika izveidota Ziemeļatlantijas organizācija (NATO), lai aizstāvētu Rietumeiropu. Līgums paredzēja to, ka bruņots uzbrukums kādai no dalībvalstīm, tiek uztverts kā uzbrukums visām šīm valstīm. Tika izveidots NATO karaspēks, taču tas bija atkarīgs no ASV stratēģiskajiem kodolspēkiem.
Berlīnes blokāde neapturēja Vācijas Federatīvās Republikas izveidi, federālajām zemēm tika piešķirtas ievērojamas tiesības, taču Krievija padomju zonā izveidoja Vācijas Demokrātisko Republiku. Lai iesaistītu Vāciju Eiropas aizsardzības sistēmā, tika parakstīts Briseles līgums (1948). Rietumvācija kļuva par NATO locekli, jo bija ieguvusi suverēnas valsts statusu. 1953. gadā tika izbeigta karadarbība Korejā, 1954. gadā tika panākts Indoķīnas kara noregulējums Ženēvas konferencē, 1955. g. tika parakstīts miera līgums ar Austriju; Krievija izveidoja Varšavas paktu, kas tai deva likumīgas tiesības paturēt savu karaspēku Austrumeiropā.
Polijā līdz 1970. gadam valdīja Gomulka, viņa valdības laikā sākās protesti par pārtikas trūkumu, tās un kurināmā cenu paaugstinājumu. Viņa vietā nāca Gereks, kurš bija lojāls pret padomju aliansi.
Francijā 1940. g. vāciešu neokupēto daļu pārvaldīja Petēns, kurš atbalstīja labējos uzskatus. 1942. gadā Višī tomēr okupēja vācieši. 1943. g. de Golls izveidoja Francijas Nacionālās atbrīvošanas komiteju un pēc gada tika uzveikti vācu okupanti. Viņš izveidoja neatkarīgu valdību, tika ievēlēta Satversmes sapulce, kā arī izveidoja kreiso spēku koalīciju. 1946. viņš atkāpās no amata. Ceturtās republikas laikā ļoti bieži mainījās valdības un tas neradīja politisko stabilitāti, lielākās saimnieciskās problēmas bija inflācija un lauksaimniecības ražojumu noieta tirgi. 1958. un 1965. gadā de Golls tika ievēlēts par Piektās republikas prezidentu, izveidoja jaunu politisku partiju – gollistu partiju. Ārpolitikā de Golls izrādīja nepatiku pret amerikānismu, izstājās no NATO, neparakstīja līgumu par kodolizmēģinājumu aizliegumu; bija pret Lielbritānijas iestāšanos EEA. Francijā 50. gados bija pastāvīgs bezdarbs.
…
