Elektrodzinējs jeb elektromotors - dzinējs, kuru darbina elektrība. Tā ir ierīce, kas pārveido elektroenerģiju mehāniskajā enerģijā. Absolūti lielākā daļa elektromotoru darbojas ar elektromagnētiskajiem spēkiem (elektromagnētu iedarbība ar magnētiem), taču ir sastopami arī pjezoelektriskie motori, kur kustību izraisa pjezoelektrisko materiālu izplešanās un saraušanās. Šādi ir maz izplatīti un tos dažreiz lieto dažu dārgā gala fotoaparātu fokusēšanas motoriem. Pamatā visplašāk lieto divu tipu elektrodzinējus – līdzstrāvas un maiņstrāvas.
Elektrodzinēja galvenās sastāvdaļas ir stators un rotors. Vismaz vienā no tiem ir tinumi, kas veido vienu vai vairākus elektromagnētus. Rotors ir ievietots statorā, un rotoram griežoties ap savu asi, tiek radīta griezes kustība, kuru ar ass palīdzību novada uz vajadzīgo darba vietu. Lai arī parasti rotors atrodas statora iekšpusē, tomēr ir sastopami arī motori, kam kustīgā daļa atrodas ārpusē. Elektromagnētiskajiem motoriem izšķir divas daļas: Enkurs - līdzstrāvas motoriem parasti atrodas rotorā - rada mainīgu magnētisko lauku, kas izraisa motora griešanos. Stators - līdzstrāvas motoriem parasti atrodas statorā - veido pastāvīgu magnētisko lauku, uz kuru iedarboties enkura magnētiskajam laukam. Tā, kā šim nav jābūt mainīgam, te var lietot pastāvīgos magnētus.
Lielākā daļa elektromotoru rada rotācijas kustību, taču ir sastopami arī lineārie motori, kas rada taisnvirziena kustību.
