Ārvalstu valsts un tiesību vēsture

1.ĀTV avotu raksturojums.
Vēstures avoti tiek radīti jebkurā laikā. Ties.vēst avoti ir konkrēti dokumenti, likumi, dažādi darbi, hronikas, kas ataino, atspoguļo vai sniedz ieskatu ties. attīstībā interesējošā laika periodā. Vēstures avoti ir *rakstītie, taču ir arī *nerakstītie (parašas)utt. Tos mēdz iedalīt arī pēc to izcelšanās vecuma (vissenākie, jaunākie utt.), taču pēc T.Zeida iedalījuma: *stāstītajos, *dokumentārajos vēst.avotos. Pie stāstītājiem vēst.avotiem jāpieskaita tādi, kas stāsta par dažādiem notikumiem, hronoloģiski aptverot noteiktu laika periodu. Tās ir dažādas hronikas, tās palīdz izprast dažādu ties. izcelšanos un ievērojami paplašina ziņas par tā laika notikumiem. Šeit var pieminēt dažādas dienasgrāmatas, memuārus, vēstules, mūku darbus klosteros. Taču tiem ir trūkumi, jo tie nav pilnīgi objektīvi, to autori bieži vien apraksta situāciju savā izpratnē pievienojot savas subjektīvās domas. Dokumentārie vēst.avoti ir dažādi līgumi to skaitā politiskie, pāvestu bullas, dažādi akti, likumi, baznīcas grāmatas, amatpersonu tiesību un ienākumu nolikumi, lēņa grāmatas, dažādi lēmumi (tautas sapulču, zemstes katram laikam savi), tiesu spriedumi, dažādu pilsētu statūti, pilsētu hronikas tās kas rakstītas speciālā uzdevumā. Dažādās ties. nozarēs ir dažādi ties.vēst.avoti. Piem., civilties, par ties. avotiem sauc formas, kurās rodas un iegūst obligātu spēku juridiskās normas. Izšķir 2 tādas pamatformas; likums un paraša. Pie ties.rašanās zināma nozīme ir arī juristu darbībai, kaut gan jurisprudenci nevar uzskatīt par patstāvīgu ties.avotu. Par parašām sauc juridisku normu, kura ieguvusi juridisku spēku tās ilgā praktiskā piemērošanā un tautas pieradumā pie tās. Paraša ir svarīgākais vēst.avots, ļoti liela loma pie to rašanās ir juristiem, arī personām, kuras speciāli nodarbojās ar juridisko normu piemērošanu. Ties. sāka pētīt ap 10., 11.gs., kad radās pirmās universitātes, kuras pētīja romiešu ties., bet kā studiju kurss ĀTV radās 19.gs
2.Tiesību izcelšanās, sākotnējo formu raksturojums. Ir Teorijas1)teoloģiskā-reliģiskā. Tiesības ir D radītas, nāk no D. 2)pretstatā ir materiālistiskā teorija, tiesības rodas līdz ar valsts veidošanos, līdz tam tās nepastāv.3)dabiskās ties, ties cilv piemīt no dabas, nemainīgas un neatņemamas. Senākās valstisradās S Ēģiptē(6tk gaduatpakaļ) daudzās pasaules reģionos valstis izveidojās samērā nesen Eir Z-daļā ap 12-13gs, arī LR. Sab-bas pastāvēšana liecina par ties pastāvēšanu. Laiku pirms valsts rašanās devē par aizvēsturisko laiku, nav rakstisku liecību. Visām tautām raksturīga uzvedības reliģiskā forma paražas, Uzced not, ko mutiski nodod no paaudzes paaudzē. Ja paražas akceptē valsts instit,ridas paražu ties, kā tiešibu pirmatnējā forma. Balstoties un paraž veidojas sab-kā iekāsta-pirmatnējā iekārta. Sab-bas str-ra ir diferencēta, sab-bas pamatelements ir lielģim Vairākas ģim veido ģinti,radniecīgas ģintis- cilti. Cilst nav uzskatāma par valsti, jo nav valsts piemītošo pazīmju. Cilts runā vienā valodā, ir 1 reliģija, 1vecākais. Liela loma pārvaldē-vecāko padomei.Ciltsvec-karavadonis. Strīdus risina kopsapulcēs, balstoties uz paražām. Apvienojoties vairākām ciltīm veidojas cilšu sav-bas, ar 1 vadoni, jo nodeva amatu pēcnācējiem,var runāt par pirmatnējiem valstiskiem veidojumiem. Valsts vardarbīga f-ja, lielākai citij pakļaijot vājāko, tās apvienojās, lai saskaņotu atšķirīgas paražas,veidojas instit. Pirmatnējā sab-bā nav vienlīdzības.Šamanis uzturēja sakarus starp reālo un nereālo pasauli, stingra strukt. Civilties-īpās ties: olektīva īpašuma forma, katrai ciltij(zemokpjiem), bija zināma terit -kopīpašums (medījums to nevārēja privat)Pastāvēja personīgās mantas-darba rīki, kaujas ieroči. Saistties. Mūsdienu izpratnē nebija, bet bija zināmi aizmetņi-darba līgums,t.i.neviens nestrādāja piespiedu kārtā, bija nepieciešama vienošanās. Maņas līg starp zemkopjiem un klejotāju tautām.Dāvinājuma līg aizmetņi sakarā ar iecelšanu par vadoni, noteikta vecuma sasniegšanai.Nepazina naudu, nebija pazīstanmas prežu naudas attiecības. Laulības un ģimties: poligimas attiecības, grupveida laulība, bērnus identificēja pēc mātes, daudzsiev un daudzvīrība. Dominējošā laul- monogāmija. Neslēdza ģnts un cilts ietvaros laulības. Ar laiku nedrīkstēja slēgt asinsradniecīgas laulības. Mantties: tās nebija attīstītas. Personīgie rīki un ieroči apglabāti, tikai uzkrājoties lielākai vērtībai veidojās mantiskais institūc.Saistties:paražās jebkurš dāvina jāatdāvina, par katru pakalpoj jāmaksā ar pretpakalpoj. Šis princips izpaudās arī negatīvajā nozīmē. Krimties Asinsatriebības princips. Tiesas: iestādes nebija, tiesu sprieda kopsapūlcē, piedalījās šamaņi, vecāki, noskaidroja vainīgo.
Ties.izcelšanās, sākotnējo formu raksturojums. Ties.rodas līdz ar valsts izveidošanos, bet fakts, ka eksistē sabiedrība, ir pietiekošs, lai pastāvētu sabiedrībā noteiktas ties. Ties.izcelšanās cilvēku savstarpējo attiecību regulators, lai panāktu kompromisu vai samierināšanos starp atsevišķām cilvēku dažādām vajadzībām un interesēm tiesībām. Ties. vienmēr saistītas ar publiskās varas vai valsts varas orgānu darbību. Cilvēkiem ir dažādas intereses un vajadzības. Ties.normas radās jau pirmatnējā kopienā (morāles un reliģiskās normas). Valsts apskata iedzīvotāju jeb personu tiesisko stāvokli, valsts ties., atsevišķas tiesību nozares, tās ir civilties., īpašuma, saistību, laulību, ģimenes, mantojuma, krimināl., procesuālās, sociālās, darba, tirdzniecības, korporāciju, komercties. Visas šīs ties. izņemot civilties. Radušās jaunajos laikos, 19. 20.gs. Parašu ties. – ties.forma, kas dominēja pirmatnējā sabiedrībā. Tās ir uzvedības noteikumi, ko ilgstoši pielieto kādā sociālā vai etniskā grupā, kuras ar laiku iegūst obligātu raksturu, par kuru neievērošanu tiek piemērotas sankcijas. Laulību un ģimenes ties.: nosaka vīr. un siev., vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, kā arī radinieku attiec. Sākotnēji pastāvēja līgavas zagšana, tas attīstījās saderināšanās institūts. Mantošanas ties.: ties.normu kopums, kas nosaka mirušā tiesību un pienākumu pāriešanu citiem cilvēkiem. Sievietēm bija ierobežotas tiesības mantot. Viens no vecākajiem testamentārās mantošanas veidiem ir mantas dalīšana pēc īpašnieka nāves kopīgā sapulcē. Likumiskā mantošana nosacīja, ka manta tiek dalīta, manta paliek ģimenē, bet sieva saņem pūru. Mantošanas ties. attīstās kopā ar lietu ties. tās ir iespējas rīkoties ar materiāliem, nemateriāliem labumiem (saistītas ar lietošanas ties.). Saistību ties.: vienas pers. Ties. prasīt no otras vai nu zināmu darbību, vai arī atturēšanos no tās. Darījumi notiek maiņas ceļā, bija arī dāvinājumi.
3.Pirmatnējās kopienas sabiedriskā iekārta. Pirmo apmetņu iedzīvotāju pēcteči paaudzi pēc paaudzes mājoja vienā vietā un pamazām šiem cilvēkiem radās apziņa, ka viņiem visiem, kas te dzīvo ir kaut kas kopīgs, ka viņiem ir vieni un tie paši pēcteči šīs apmetnes pirmie iedzīvotāji. Tā vairāku gadu tūkstošu laikā izveidojās patstāvīgas kopienas, kuru locekļus savstarpēji saistīja radniecība. Tā izveidojās 1. cilvēku sabiedriskā iekārta ģints. Sievietes loma ar laiku pieauga un kļuva nozīmīgāka nekā vīrieša. Pieaugot cilvēku skaitam daļa aizgāja un veidoja jaunas apmetnes, nodibinot jaunu ģinti. Vairākas šādas radnieciskas ģintis, kuru locekļi uzskatīja, ka viņiem visiem ir kopīga ģints pamatlicēja senmāte, veidoja cilti, viņiem bija vienāda valoda (ciltij) arī parašas. Palielinoties vīriešu darba nozīmīgumam, mātes ģints saira un sākās jauna tēvu ģints. Pamazām no ģints kopienas sāka atdalīties atsevišķas grupas, kuras sastāvēja no vienas ģints vairākām paaudzēm t.i. vecaistēvs ar savu bērnu ģimenēm. Šādas grupas sauca par dzimtīm. Visi vienas dzimts locekļi veidoja saimi. Ģints kopienas apstākļos cilvēku sabiedrisko dzīvi vadīja ģinšu vēlāk dzimtu vecākie cilvēki, kuriem bija liela dzīves pieredze.
4.
Tiesibas senaja Indija, visp raxt, tiesību avoti.(Seno Austrumu valstu juridisks raksturs)
Indijas sabiedrības īpatnība ir dalījums 4 varnās. Šīs varnas bija brahmaņi - priesteri, kšatriji - karavīri, vaišjas - ierindas kopienas iedzīvotāji, šūdras - kopienas kalpi. Varnas radās jau pirms šķirām. Manu likumos nostiprinājās dalījums pēc profesijām. Varnu piederīgie bija savstarpēji nevienlīdzīgi gan tiesību, gan pienākumu ziņā. Laika gaitā varnas kļuva aizvien noslēgtākas. Pastāvēja endogāmija - laulības tikai varnas iekšienē. Katrai varnai sava harma – noteikumi. Laika gaitā varnas kļuva galēji noslēgtas, izveidojās kastas. Kastā piedzima un kastas piederību mantoja. 13. Manu likumi, visp raxt.Manu likumi ir senas Indijas likumu krajums, satur 2650 dzeja izteiktus pantus, kuros ietverti tiesību, politikas, reliģijas un morāles priekšstati.Tiesibas ka patstaviga nozare Indija nepastaveja. Ikdienas dzivi reglamentēja reliģiski etiski noteikumi. Etiskas normas galvenokārt aplūkotas manu likumu 8-9 nodala.

5.Lietu tiesību raksturojums SA valstīs.
Liela uzmaība tika pievērsta dažādu darījumu līgumuskai fiksācijai. Svarīgākos no tiem aizzīmogo dubultā aploksnē no māla un apdedzinātas drošai saglabāšanai.
Laulības tika noslēgtas ar līgumu. Llīgums bija nepieciešams, lai fiksētu nomu, īri. Ja nomas vai īres laikā tika bojāts īpašums, likumi ievēroja apzinātu vai nolaidīgu īrētāja attieksmi. Viņa vaina tika mīkstināta, ja vaina notika pēc Dieva gribas(dabas stihija utt).
Ja gans nozags viņam uzticētos lopus, nomainot zīmogu un pārdos to par sudrabu,tad nozpeguma atklāšanas gadījumā viņam bija jāmaksā to vērtību 10 kārt, betepidēmijas gadījumjā vai ganāmpulkam uzbrūk lauva, gans dod zvērestu par savu nevainīgumu, tad zaudējumus uzņēmās saimnieks. Ja uzaicināts dakteris ārstēja ganāmpulku veiksm;igi, tad viņu apbalvoja ar sudrabu, bet, ja ārstēšanas laikā nomijra bullis vai ēzelis, tad dakterim bija jāmaksā īpašniekam vienu cerurtdaļu no tā vērtības.
Zemes apstrāde bija saimniecības pamatdarbība valstī un likumi pievērsa tam ļoti lielu uzmanību.
Lielie zemes izmantoja zemākās kategorijas cilvēku darbu, jeb izījrēja mazus zemes gabalus par fiksētu daļu, vai arī par fiksētu samaksu, kuru maksāja iepriekš. Zemnieks varēja mainīt, ieķīlāt, izīrēt savu zemes gabalu, bez tam arī dot mantojumāar visu nekustamo īpašumu. Visas šīs pilnvaras tiek zaudētes, ja viņš izstājas no kopienas. Tāda cilvēka sieva varēja atteikries no vīra. Katram zemkopim vajadzēja uzturēt kārtībā apūdeņošanas kanālus.
Zemes īrētājam bija jāmaksā 2/3 ražas un jāatdod jau apstrādātu zemi. Par neizaudzētu labību sodīja. Par soda nemaksāšanu sodīja ar nāvi(ar buļļu palīdzību sarāva 4 daļās). Parādniekam bija arī jāatdod zeme, vai jāatdod bērni jūgā. Par labu Hamurapi likumam tika uzskatīta augļošanas procentu ierobežošana un atsevišķos gadījumos parāda maksājuma atcelšana. Tā tirdzniecības aģents, kurš izsniedza kredītu, nevarēja ņemt vairāk par 20%, ja aizgūts sudrabs un ne vairāk par 33%, ja aizgūti graudi. Par parādu bija aizliegts atņemt lauku vai dārzu.
Algots darbs tika praktizēts ļoti plaši un brīvie ļaudis piedalījāss tajā kopā ar vergiem. Pārsvarā algots darbs bija īstermiņa- uz sējas vai pļaujas laiku.
Raksturīgas bija attiecības starp lieliem un sīkiem tirdzniecības aģentiem. Šammulami(sīkie) bija Tamkaru(lielie) palīgi un nesa noteiktu atbildību par peļņas nesaņemšanu. Ja daŗījums bija izdevīgs un peļņa tika iegūta, tad šammalumam bija jāatdod peļņa Tamkaram.
Senajā Indijā bija 4 īpašuma veidi 1)cara 2)svēts 3)kopienas 4)privātīpašums
Īpašumā tiek iekļauti lopi, graudi, vergi, zeme.Eksistēja 7 īpašuma iegūšans likumiskie veidi*pers. iegūšana verdzībā *mantjums*dāvinājums *pirkums*sagrābšana *augļošana *darba izpilde.
Pēc tēva un mātes nāves brāļi dalīja tēva īpašumu vienādās daļās.
Līgumu slēgšanā svarīgs darījuma noteikums bija to tiesiskums no paražas vai likuma viedokļa-“Darījumam, noslēgtam nesaskaņā ar likumu vai paražām nav likumiska spēka. ”
6.Ģimenes tiesības Seno Austrumu valstīs
Sabiedribas pamata bija liela patriarhāla ģimene, kuras galva bija virs. Laulibas bija darījums-virs perk sievu un iegust ipasumu.Sieviete visu mužu bija atkarīga no viriesha.Virietim varēja but vairākas sievas, driksteja skirties. Sievai jāpieder pie tas pashas varnas kurai pieder virs. Virietis iznemuma karta varēja preceties ar zemākas varnas, bet sievietei tas bija liegts. Berni bija teva vara. Ipashums piederēja ģimenei, bet ar to rikojas ģimenes galva. K-tiesibas manu lik diezgan attistitas

…