Tiesību vēsture ir nozare, kas attiecas kā uz vēstures, tā tiesību zinātni. Atšķirībā no vēstures, tā nepēta sabiedrību kopumā, bet gan valsts institūtu un juridisko iestāžu attīstību. Tiesības ir radušās reizē ar valsti. Līdz ar valsti radās arī likums - rakstveidā fiksēts augstākās varas formāls priekšraksts. Līdz valsts izveidei tiesības pastāvēja kā paražas - noteikumi, kurus sev pieņem sociālā kopiena. Sabiedrības dzīvi regulēja arī uzvedības normas. Paražas neatmira reizē ar likumu rašanos. Kodificētas un papildinātas ar valdnieku izdotajiem likumiem, tās veidoja pamatu pirmajām tiesībām. Paražām ir liela nozīme nacionālās likumdošanas izveidē un atsevišķās jomās, piem., jūrniecībā tām ir noteikta loma vēl mūsdienās. Pirmatnējās sabiedrības dzīvē notiek gan spontāni, gan regulējami procesi. Regulējamie procesi ir pirmsākums tiesībām. Kamēr nav valsts varas pastāv paražas. Lai apjaustu sevi, savu vietu pasaulē, cilvēki radīja mītus, kas sniedz fundamentālu izskaidrojumu. Mītus zināja un skaidroja priesteri. Līdz ar to viņi kļuva arī par pirmajiem tiesību skaidrotājiem un tiesnešiem. Paražas lielākoties uzskata par stabilu un iesakņojušos obligātu uzvedības tradīciju. "Mēs tā rīkojamies, jo tāpat darīja mūsu vecāki". Paražu tiesības - tā ir kārtības uzturēšana bez valsts varas iejaukšanās. Šādas tiesības var raksturot kā abstraktās tiesības. Šajā sabiedrības attīstības stadijā likums vēl nepastāv. Vaidu tiesības - asinsatriebības tiesības pēc principa "Par katru nogalināto - nāve". Talions - atmaksa par noziegumu, nodarot noziedzniekam tādu pašu kaitējumu; arī sods, līdzīgs izdarītajam noziegumam - "aci pret aci, zobu pret zobu". Talions ir tikpat sens kā asinsatriebība, bet saglabājās ilgāk. No atriebības notika pāreja uz kompozīcijas sistēmu. Kompozīcija - sods, kad vainīgajam un viņa dzimtai jāmaksā cietušajam vai viņa dzimtai atlīdzība par nodarīto kaitējumu, "vīra naudu" - summu, kas bija jāmaksā par nogalinātu brīvu vīru.…
