Jebkuras valsts valdības mērķis ir sekmēt tās ekonomikas konkurētspējīgu pasaules tirgū. Tika jau sen pierādīts, ka viens no efektīvākajiem instrumentiem, ar kura palīdzību to var paveikt, ir tiešo ārvalstu investīciju piesaistīšana. Šīs investīcijas, ko izdara vadošie pasaules ražotāji ir tik izdevīgi saņēmējvalstij, ka daudzu valstu valdības īpaši Rietumeiropā un lielākajos Amerikas savienoto valstu štatos piedāvā lielus atvieglojumus investoram, lai piesaistītu tiešās ārvalstu investīcijas. Mazās valstīs, kādas arī ir vairums tranzītekonomikas valstu, daži nozīmīgi investīciju projekti var ietekmēt eksportu relatīvi īsā laikā, tai skaitā arī Latvijā.
Tiešo ārvalstu investīciju piesaistīšanas problēma ir svarīga arī Latvijai, jo, tāpat kā citās pārejas ekonomikas valstīs, Latvijā ir ierobežots vietējā kapitāla apjoms, negatīva ārējas tirdzniecības bilance, salīdzinoši zema produktivitāte un akūta nepieciešamība pēc jaunāko tehnoloģisko procesu, inovāciju un modernu iekārtu izmantošanas ražošanā.
Paredzamo ekonomikas izaugsmi un pozitīvās strukturālās izmaiņas var nodrošināt tikai ievērojamas investīcijas, kurām būs centrālā loma ekonomiskās stratēģijas īstenošanā. Investīcijām jānodrošina ražošanas apjomu un efektivitātes pieaugums, jaunas tehnikas un tehnoloģiju ieviešana, jaunu kvalitatīvu produkcijas veidu ražošana (ieskaitot eksportam), produkcijas konkurētspējas palielināšana. Investīcijas ir kapitālieguldījumi, lai nākotnē radītu kādu vērtību”.1 Pēc autora domām šāda investīciju definīcija ir dota ļoti īsā vispārīgā formā, kas nedod pilnīgu priekšstatu tās lasītājam par investīciju patieso būtību un to pielietošanu dažādām tautsaimniecības nozarēm.…
