Simtiem gadu māksla cilvēkiem ir bijusi kā atpūta un relaksācija, bet kā palīgs ārstēšanā - fenomens attiecīgi jauns. Terminu Art- terapija ( art-terapy, tulkojumā "mākslas terapija") ieviesa Adrians Hills 1938 gadā savā darbā pie apraksta par darbu ar tuberkulozes slimniekiem sanatorijās. Drīz vien šo apzīmējumu sāka pielietot visās jomās, kas ārstējot tika saistītas ar mākslu, taču to daudzi uzskatīja par pārāk plašu apzīmējumu, jo mākslas pielietošana terapeitiskos mērķos sastāv no tā, ka ar tās palīdzību simbolu līmenī var eksperimentēt ar visdažādākajām jūtām, izpētīt tās un izteikt tās. Savas attīstības sākumā art- terapija atspoguļoja psihoanalītisko ieskatu, pēc kuras, galaprodukts pacienta mākslas darbībā, vai tas ir zīmējums, glezna vai skulptūra, skaitījās neapzināto psihisko procesu attēlojums. 20 gados Princhorns izdarot savu pētījumu ar psihiski slimiem pacientiem, nonāca pie secinājuma, ka mākslinieciskais galaprodukts attēlo viņu iekšējos intensīvos konfliktus. ASV viena no pirmajām, kas mākslu izmanto terapeitiskos mērķos bija Margarita Naumburga. Savu darbību šajā sfērā viņa saka Ņujorkas psihiatriskajā institūtā, strādājot ar bērniem, kuriem bija problēmas ar uzvedību. Vēlāk M. Naumburga izstrādāja nedaudzas psihoanalītiski orientējošas programmas art- terapijas speciālistu sagatavošanai.
Art- terapija izmantojama kā līdzeklis terapeita un pacienta simboliska līmeņa sadarbībai. Mākslinieciskie tēli ataino visus zemapziņas procesus, iekļaujot bailes, iekšējos konfliktus, bērnības atmiņas, sapni- visas tās parādības, ko analizē psihoterapeiti ar Freidisko orientāciju.…