Simptomi: slimnieks ieņem piespiedu stāvokli ar nekustīgu plecu joslu. Seja bāli cianotiska, klāta sviedriem, elpošanā piedalās kakla muskulatūra. Izelpa ir ļoti apgrūtināta un pagarināta. Sakarā ar to vēdera muskulatūra ir sasprindzināta, diafragmas kustības ierobežotas. Lēkmei izbeidzoties pastiprināti izdalās viskozas krēpas. ja lēkme ieilgst, rodas astmatisks stāvoklis, kas var turpināties dienām un nedēļām. Starplēkmju periodos slimnieki jūtas labi un ir darba spējīgi. Sākumā lēkmes var būt rētas, bet, slimībai progresējot, tas kļūst biežākas. Rodas neatgriezeniskā plaušu emfizēma un pneimonskleroze, var izveidoties astmatiskais bronhīts ar izteiktu elpas, bronhektāzes, plaušu sirds.
Individuālajās un grupveida ārstnieciskās vingrošanas nodarbībās pielieto vienkāršus, viegli izpildāmus specialos elpošanas vingrojumus, izrunājot dažādas skaņas izelpā – līdzskaņus, patskaņus, šņāceņus, atsevišķus vārdus u.c., kas pagarina izelpu un reflektori samazina bronhu un bronhiolu spazmas pēc deguna – plaušu refleksa mehānisma. Fiziskās slodzes ietekmē asinīs palielinās adrenalīna saturs, kas arī palīdz samazināt spastisko stāvokli bronhos.
ĀV uzdevumi:
iemācīt slimnieku pareizi vadīt savu ārējo elpošanu, īpaši pirmsastmas un astmas lēkmes laikā, cenšoties to novērst vai atvieglot,
atjaunot līdzsvaru starp kavēšanas un uzbudinājuma procesiem galvas smadzeņu garozā, radīt konkurējošu dominanti, līdz ar to nonākt patoloģiskos kortiko-viscerālos refleksus un atjaunot normālu elpošanas stereotipu,
pielietojot psihoterapiju, nomierināt slimnieku, likvidēt elpošanas sasprindzinājumu,
veicināt izelpu, samazināt vai novērst bronhu spazmas, uzlabot plaušu ventilāciju,
paaugstināt organisma izturību pret ārējās vides nelabvēlīgo iedarbību.…
