Episkā dzeja, traģēdijas sacerējumi, tāpat arī komēdija un ditirambu dzeja, lielākā aulēktikas un kitaristikas daļa- tas viss kopumā ir atdarinājumi. Tie atšķiras cits no cita trejādi: vispirms ar dažādiem atdarināšanas līdzekļiem, tālāk ar atdarināmo vielu un beidzot ar atdarināšanas veidu, kas ikreiz ir citāds.
Kā saka Aristotelis, tad atdarināšanas tieksme piemīt jau paša cilvēka dabā un tāpat iedzimta ir arī harmonijas un ritma izjūta- jo nav šaubu, ka pantmērs ir tikai ritma paveids,- tad vēl sirmā senatnē ir bijuši šajā ziņā apdāvināti ļaudis, kas, soli pa solim atdarinājumu attīstīdami, no improvizācijas mēģinājumiem radījuši dzeju.
Traģēdija tāpat, kā arī komēdija, pašā sākumā ir radusies no improvizācijas. Pirmās sākumi meklējami pie ditirambu kora aizsācējiem, otrās pie fallisko dziesmu sācējiem, kuras vēl tagad daudzās grieķu pilsētās ir saglabājušās.
Komēdija ir sliktāku raksturu atdarinājums, taču ne pilnīgas nekrietnības nozīmē, bet gan ciktāl smieklīgais ir neglīta daļa. Smieklīgais ir kāda cilvēka kļūda un raksturu kroplums, kas nevienam nenodara nekādas ciešanas un nevienam nenodara nekādas ciešanas un nevienam nav kaitīgs; tā, piemēra, komiskai maskai ir gan nedaiļa un kropla izteiksme, bet tā nepauž sāpes.
Traģēdijai ir gan tādas daļas, kas tai kopīgais ar episko dzeju, gan tādas, kas raksturīgas tikai tai( sižets, raksturi, domas, valoda, skatuves ietērps un mūzika). …
