24. Episkajā dzejā jābūt tiem pašiem veidiem, kuriem traģēdijā – vienkāršībai, sarežģītībai, raksturu tēlojumam vai patētikai, ieskaitot muzikālo un dekoratīvo kompozīciju, peripetijas un pazīšanās skatus, domu izklāstu un izteiksmes formas atbilstošai mākslas kanonu struktūrai. Pamatā izmantot episku raksturu un heroisko pantmēru, attēlo laika periodus un, izmantojot seku- cēloņu virkni, izvairīties no neloģiskā. Akcentē darbību.
25. Mākslinieks ir atdarinātājs, kuram ir iespējami trīs atdarinājumu veidi – objektu attēlo pagātnes formā, objektu attēlo sabiedrības acīs vai attēlo to tādu, kādam tam vajadzētu būt, - ko visu izsaka ar valodas starpniecību.
Dzejā novērojamas divas kļūdas – kļūdas pret pašu mākslas būtību un gadījuma kļūdas. Autoram ir jāraksta saskaņā ar auditorijas pieprasījumu.
26. Episkās dzejas pārstāvji kalpo izsmalcinātas gaumes publikai, bet dramatiska – dēmosam. Traģēdija ir pārāka ar to, ka tā savu atdarinājumu sasniedz šaurākā darbības apjomā. Episkos sacerējumos ir mazāk vienota attēlojuma. Abu šo mākslas veidu mērķis nav sagādāt kuru katru baudu – bet tikai jau aprādīto – tad, protams, jāatzīst ir traģēdijas pārākums pār episkajiem sacerējumiem, jo tā pilnīgāk sasniedz savu uzdevumu.
…