Episkā dzeja, traģēdija un komēdija ir atdarinātājas mākslas. Atdarinājumi cits no cita atšķiras trīs veidos: ar dažādiem atdarināšanas līdzekļiem, ar atdarināmo vielu un atdarināšanas veidu. Atdarinājums notiek ar ritma, valodas un harmonijas palīdzību.
Atdarinātājiem par objektu ir cilvēki darbībā, ko atdarina labākus vai sliktākus nekā esam, vai arī tieši tādus, kādi esam. Piemēram, komēdija cenšas parādīt sliktākus raksturus, savukārt traģēdija - cildenākus. Vēl atšķirība ir tajā apstāklī, kā autors atdarina attiecīgo objektu : stāstot vai parādot atdarināmās personas darbībā.
Dzeju radījuši divi cēloņi, kas pamatoti cilvēka dabā: pirmkārt, cilvēkā jau no bērnības ir tieksme atdarināt un caur atdarināšanu tiek gūtas pirmās zināšanas, otrkārt, atdarinājuma rezultāti visiem sagādā baudu. Tāpat cilvēka dabai piemīt un ir iedzimta ritma un harmonijas izjūta. Dzeja sazarojās divos virzienos: cēlāka rakstura dzejnieki atdarināja cildenus darbus, sākot ar himnām un slavas dziesmām, bet vieglprātīgākie - nekrietnu cilvēku darbus, sākdami ar zobgalīgiem sacerējumiem. Atbilstoši arī parādījās pantmēri: jambs - pantmērs, kurā dzejnieki cits citu izzoboja, trohajs (tetrametrs) - traģēdijās.
Traģēdija un komēdija sākotnēji radusies no improvizācijas, ko spēlēja viens aktieris. Eshils pirmais aktieru skaitu palielināja no viena uz diviem, samazināja kora partijas un galveno lomu piešķīra dialogam, kas savukārt dabiski noveda pie cita pantmēra, ne trohaja, izmantojuma traģēdijā. Sofokls jau ieviesa trīs aktierus un dekorācijas.
Traģēdijā darbību tiecas ietilpināt viena saules riņķojuma laikā, bet episkie sacerējumi laika ziņā nav ierobežoti.…
