Dzeju ir radījuši divi cēloņi. Pirmkārt - cilvēkā ir jau iedzimta tieksme atdarināt un otrkārt - atdarinājuma rezultāti visiem sagādā baudu. Iedzimta ir arī harmonijas un ritma izjūta. Saskaņā ar katra autora individuālajām tieksmēm dzejas māksla sazarojas divos virzienos. Cēlāka rakstura cilvēki atdarināja cildenus darbus un cildenus raksturus, bet vieglprātīgākie – nekrietnu, iesākdami ar zobgalīgiem sacerējumiem. Homērs pirmais norādīja komēdijas pamatprincipus, tēlodams dramatiskā apdarē nevis izsmieklu, bet smieklīgo. Komēdija ir sliktāku raksturu atdarinājums, ciktāl smieklīgums ir nekrietnības daļa.
Traģēdija, tāpat kā komēdija, ir radusies no improvizācijas. Sākumā traģēdiju rakstnieki lietoja tetrametru, bet kad traģēdijā parādījās dialogs, apstākļi noveda pie piemērota pantmēra. Traģēdija cenšas ietilpināt savu darbību viena saules riņķojuma laikā, bet episkie sacerējumi laika ziņā nav ierobežoti. Visi elementi, kas sastopami episkos sacerējumos, satopami arī traģēdijā, bet ne viss, kas satopams traģēdijā, ir episkajā dzejā.
Traģēdija ir nopietnas un pabeigtas noteikta apjoma darbības atdarinājums, kas ikkatrā tās atsevišķā daļā ietērpts dažādi izdaiļotā valodā. Izdaiļota valoda ir saistīta ar ritmu, harmoniju un dziedāšanu. Darbības atdarinājums ir fābula – notikumu savirknējums, raksturi, darbības personām piešķirtas īpašības u.c. …