Arhitektūras stili Latvijā

Jūgendstils ir mākslas (īpaši arhitektūras un dizaina) stils, kas radās XIX gs. 90.gadu otrajā pusē Eiropā, bet par visaptverošu parādību kultūrā kļuva laikā no XX gs. sākuma līdz 1. Pasaules karam. Nosaukumu "jūgendstils" jaunais strāvojums guva Vācijā un arī Latvijā. Mākslas vēsturē to dažkārt mēdz apzīmēt par neoromantismu. Par jūgendstila vadmotīvu kļuva mākslas sintēzes ideja, un tā sāka izpausties visos mākslas veidos, sākot ar lietišķo mākslu, un beidzot ar tēlotāju mākslu un arhitektūru.
Jūgendstils bija diezgan tuvs simbolismam.
jūgendstils ir ornamentāls stils, kam pamatā liektas līnijas, asimetriska kompozīcija, neregulāri līniju ritmi. Tēlotājā mākslā jūgendstils pamatā izpaudās grafikā (ilustrācijās, plakātos), kur īpaši raksturīgi stilizēti augu motīvi, gaismēnu trūkums, dekoratīvas, liektas līnijas.
Jūgendstila glezniecība bieži vērsās pie izglītota un izsmalcināta skatītāja, taču daudzās citās izpausmēs jūgendstils bija demokrātisks.
Arhitektūrā jūgendstilam raksturīga celtnes funkcionālā uzbūve, kas izvirzījās par prioritāti, fasāde tika izcelta gan ar arhitektoniskiem līdzekļiem (erkeriem, lizēnām, durvju un logu ailām), gan ar būvplastikas elementiem (ciļņiem, skulptūrām, ornamentu). Ēkas koptēla izveidē svarīgi visi elementi: monumentālā glezniecība, vitrāža, mozaīka un pat uzraksti.…