Galvenās mākslas ievirzes 20. gadsimta sākumā Eiropā un Latvijā
20. gadsimta pirmajā gadu desmitā racionālistiskā jūgendstila ietvaros norisa mēģinājums Latvijā radīt vietējo arhitektūru ar izteiktām nacionālām ievirzēm. Par jauno ierosmju centru kļuva Konstantīna Pēkšēna būvbirojs Rīgā, kur noteiktu laiku strādāja gandrīz visi jaunie latviešu arhitekti – E. Laube, E. Pole, A. Malvess, arī A. Vanags un citi, kuri visi bija beiguši Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļu. Tā bija trešā latviešu arhitektu paaudze, kas savu patstāvīgo radošo darbību sāka ap 1905. gadu un plaši izvērsa pirmā pasaules kara priekšvakarā.
Jūgendstila veidošanās posmā Eiropā 19. gadsimta 80.-90. gados augstu vilni uzsita nacionālā romantisma idejas. Tolaik vairākās valstīs tika dibinātas dažādas vietējās arhitektūras darbnīcas, kurām par paraugu noderēja V. Moriosa darbnīca Anglijā, kas pastāvēja jau no 1861. gada. Līdzīgas darbnīcas radās arī Vācijā un Austrijā. Krievijā tādas nodibinājās 1882. gadā Abramcevā, bet ap 1900. gadu – Talaškinā. Taču nobriedušais jūgendstils (1900.-1910.) Eiropā no nacionālās svabadības meklējumiem atsacījās un ieguva vispāreiropeiskas iezīmes.
Latvijā nacionālā romantisma process aizkavējās un izvērsās tikai 20. gadsimta pirmajā gadu desmitā. Šim novirzienam bija raksturīga pilnīga atsacīšanās no 19. gadsimta stilizācijas, plašs jauno paņēmienu un būvamteriālu lietojums, tieksme radīt savdabīgu, laikmetam atbilstošu arhitektūru, kam arī piemistu noteiktas nacionālas iezīmes. Jaunā arhitektūra vērsās pret eklektismu un pret jūgendstila ārējās dekorativitātes tendencēm. …
