Pērkona mājā sabrauca Baltijas dievi uz sapulci. Patrimpam kūlīšu rati, Pakolam kaulainās kamanās melni zirgi iejūgti, Antripam zvīņaini zirgi, zaļgani niedriņu rati. Līgo un Puškaitim ziedaini rati ar ātriem spārnotiem zirgiem. Dievu un Pērkona dēli ieradās jāšus. Austra, Laima, Tikla, daiļajās Saulītes meitas turēja zeltotus grožus. Likteņtēvs sēdēja dimanta klonā. Viņš piecēlās un teica, ka ir nācis pasaulē varens dieva dēls, to nosauca –Kristus.
Pērkons apsolījās pasargāt latviešu tautu. „Kas manu tautu še kalpināt, nospaidīt dzīsies, visus agrāk vai vēlāk notriekšu ar zibeņiem.”
Patrimps teica, ka viņš gādās par to, lai Latvijā maizīte labi aug un latvju tauta bagātus pļāvumus vāks, bet svešo tautu arkli un sirpi lūzt. Kad visi bija solījušies, ka apsargās latviešu tautu un sapulce gāja uz beigām, dievi jau gribēja šķirties, kad Staburadzīte nāca un runāja, ka šonakt, sēdēdama uz Stabraga klintes, redzēja divas raganas uz ozola bluķiem. Tās laidās pāri Daugavai, pēkšņi viena nometa savu bluķi, pārsēdās pie otras un aizlidoja projām. Bet tai bluķī bija skaists jauneklis, es viņu izvilku no bluķa, ienesu kristāla pilī un apguldīju to gliemežu gultā. Tiklīdz kā pārliecinājos, ka viņš ir dzīvs, nācu tev ziņot, Pērkoni lielais, un tālāku pavēli saņemt.
Staburadze teica, ka vēlas puisi vest augšā pa pilsvārtiem un tad paturēt pie sevis. Tikla šos vārdus dzirdot, teica, ka Staburadze to puisi vēlas, lai pavadītu ar viņu mīlīgus brīžus. Staburadze nosarka un teica: „Tas puisis cīnās pret tumšajiem spēkiem.” Laima sacīja, ka viņai jāredz puiša liktenis. Bet pērkons pēkšņi uzsauca: „Sievišķi paliekat mierā! Šis staltais puisis ir mans svētītais augstākiem mērķiem, raganas atvarā iemeta Lielvārda dēlu Lāčplēsi. To, ka Staburadze paglābi viņu laikā ir labi un tagad skrien uz mājām, apkop jaunekli un ved to caur vārtiem, lai tas paliek par akmeni. Tu, Laima, vēlāk vadīsi jaunekli caur likstām.” Sapulce tagad bija beigta.…
