Apspiestas atmiņas[1] (repressed memory) ir viena no viskontroversiālākajām tēmām
psiholoģijas un psihiatrijas vēsturē. Saskaņā ar dažādām psiholoģijas teorijām
apspiestas atmiņas ir atmiņas (bieži - traumatiskas) par kādu notikumu vai vidi, kas tiek
uzglabātas zemapziņā, taču ir ārpus apziņas redzes loka. Daži teorizē, ka šīs atmiņas
var tikt atjaunotas (respektīvi, reintegrētas apziņā) gadus vai dekādes pēc notikuma, to
panākot caur terapiju vai sapņos. Apspiestas atmiņas var atkārtoti notikt sapņos.
Apspiesto atmiņu teorijai nevajadzētu tikt jauktai ar vispārpieņemto psiholoģisko
represijas (apspiešanas) konceptu, kas galvenokārt ietver impulsu apspiešanu nevis
atmiņas.
POLEMIKA PAR APSPIESTO ATMIŅU EKSISTENCI
Apspiestas atmiņas var pastāvēt un var arī nepastāvēt. Lai gan traumatisku notikumu
amnēzija ir iespējama, tā pat arī falšas atmiņas vai pseidoatmiņas, apspiesto atmiņu
hipotēze tomēr ietver daudz vairāk, jo tā teorizē, ka atmiņas var tikt ne viem padarītas
pilnīgi nepieejamas apziņai (amnēzija), bet arī, ka tās pašas atmiņas var vēlāk tikt
atsauktas un atsaukšanas laikā tām var būt tāda pati (vai lielāka) uzticamība kā
atmiņām kas bija pieejamas apziņai.…
