Renē Dēkarts (1596 – 1650) – jaunlaiku filozofijas pārstāvis, viņa uzskati iezīmē pavērsiena punktu visā Eiropas filozofijas vēsturē. Līdz ar Dēkartu sākas pastiprināta pievēršanās cilvēka prāta darbības izpētei.
Dēkarts ļoti strukturāli analizē filozofijas pamatprincipus. Viņš mēģina apšaubīt visu, ko dod sajūtas, prāts, iztēle. Dēkarts uzskata, ka jāapšauba ir pilnīgi viss, tikai tad var atrast filozofijas pamatprincipu.
Savu filozofiju Dēkarts sāk ar pamatatziņu: domāju, tātad esmu – cogito ergo sum. Bet no šīs atziņas var gūt citus secinājumus.
Izvirzītie jautājumi ir kāds ir esošais, kas pastāv kā īsteni esošais, neapšaubāmi esošais? Cilvēka domāšanas fakts par pašu neapšaubāmāko, īsteni esošo. Runa nav par to, ko cilvēks domā, kāds ir domāšanas saturs, bet gan, par to, ka tad, kad cilvēks domā, viņš neapšaubāmi apjēdz, ka viņš domā un pastāv kā domājoša būtne. Domāšanas norise garantē to, ka cilvēks pastāv kā garīga būtne.
Dēkarts raksta, ka viņa nolūks ir pārkārtot pašam savas domas un būvēt tās uz pamata, kas pilnīgi pieder pašam cilvēkam, nevis kādam citam cilvēkam. Vienkārši sakot, Dēkarts māca būtisku dzīves principu: domā pats, tā teikt tīrā domāšana. Tīrā domāšana nozīmē domāšanu tās dziļākajā būtībā, kas jāatklāj filozofijai.Bet Dēkarta iecerētais tīrās domāšanas modelis principā nav sasniedzams. Vienmēr mūs vajā kaut kādi piemaisījumi no dzīves un vēstures.…