No dabas visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tāpēc viņiem ir vienādas tiesības. Tāpēc arī nevienam cilvēkam nav varas pār otro – visi cilvēki ir brīvi. Tikumiskais pilnveidošanas pienākums veido tiesības uz izglītību un zinātniskiem pētījumiem, tiesības uz dzīvību un pat tiesības uz darbu – bez darba nav pilnveides, un neviens nedrīkst nodoties dīkdienībai.
Dabiskajā stāvoklī, kad cilvēki dzīvoja ģimenēs, tiem nebija pietiekošu līdzekļu pilnveidošanai. Lūk, kāpēc ģimenes nolēma apvienoties valstī, kuras mērķis – „kopēja labklājība un kopēja drošība”, kas nodrošina cilvēku pilnveidi. Apvienojoties valstī cilvēki izveidoja tautu, kura nodeva savu augstāko varu valdībai. No valsts formām – demokrātijas, aristokrātijas, monarhijas un jauktās formas – Volfs par labāko uzskatīja monarhiju, jo, pēc viņa domām, monarhs vienmēr pārstāv visu tautu.
Līdz ar valsts izveidi tauta ierobežoja savu brīvību, lai pilnveidotos tās sastāvā esošie cilvēki. Tam par labu ir ierobežota arī cilvēku dabiskā vienlīdzība. Tieši tāpat katrs cilvēks var ierobežot savu brīvību un atdot sevi verdzībā. Šeit rodas vienu cilvēku (kungu) vara pār citiem (dzimtcilvēkiem).
Valsts likumi, pēc Volfa, ir dabiskā likuma praktiskā realizācija. Tie dod brīvību, kas nepieciešama tikumisko pienākumu izpildei. Tiesības ir rīcības brīvība pienākumu izpildīšanai. Šīs brīvības robežas nosaka valsts vara, izglītota monarha vara, kas rūpējas par kopējo labumu. Šīs rūpes uzliek viņam par pienākumu reglamentēt visas cilvēka darbības sfēras – sadzīves un garīgo, politisko un zinātnisko. Monarhs, uzskatīja Volfs, var un tam ir jāpiespiež strādāt un jāpiedāvā darbs, jānosaka darba algas un preču cenas apmērs, jārūpējas par skolas izglītību un mākslas attīstību, jāliek iet baznīcā un jāliedz pulcēšanos privātmājās, nav jāpieļauj tādu mācību izplatīšanos, kuras kaitē valsts labumam, reliģijai un tikumībai, u.t.t.
Lai to panāktu, monarham jābūt apveltītam ar neierobežotu varu likumdošanā, tiesu sfērā, ierēdņu iecelšanā, kara un miera jautājumos. Lai maksimāli izmantotu savu varu kopējam labumam, monarham jābūt tikumīgam, jāpārzina valsts vadīšanas māksla, jāmīl sava tauta un jāpulcē ap sevi gudri padomnieki, nav jāpieļauj patvaļa. Pakļaušanās viņam ir obligāta, jo pretošanās var atgriezt cilvēkus pie dabiskā stāvokļa.
Arī par Kanta kategoriskā imperatīva ievērošanu var runāt kā par sava veida pienākuma ievērošanu.
…
