17.gs. otrajā pusē un 18.gs. dabaszinātnieki izdarīja daudzus pārsteidzošus atklājumus, kas mainīja cilvēka priekšstatus par pasauli un dabas parādībām – gaismu, planētu kustību, elektrību dabā utt. Šo atklājumu iespaidā arī filozofijā radās jaunas idejas, no kurām vissvarīgākā bija, ka cilvēks var izzināt pasauli, liekot lietā savu prātu. Šī ideja bija ļoti nozīmīga, jo ietekmēja cilvēku domāšanas veidu ilgu laika posmu. Tika apstrīdēts līdzšinējais uzskats, ka visu noteicošais un valdošais spēks ir Dievs, - ja jau cilvēks var visu izpētīt un izzināt, tad viņa spēkos ir arī izmainīt un uzlabot apkārtējo pasauli. Šādu pieeju sāka attiecināt arī uz sabiedrību. Radās garīgā kustība, ko sauc par apgaismību.
Apgaismotāji uzskatīja, ka Dievs ir radījis pasauli un iedarbinājis to, bet tālāk tā ir attīstījusies pati saskaņā ar dabas likumiem, ko cilvēks pats var izzināt. Apgaismības laikmetā pirmo reizi sāka domāt par pasaules vēstures kopsakarībām. Cilvēki apceļoja Eiropu un citas pasaules daļas, viņi iepazina dažādus sabiedrības pastāvēšanas modeļus un ievērojami paplašināja savu redzesloku. Radās idejas par cilvēku un tautu dabisku līdztiesību. Apgaismotāji ticēja, ka izglītība nodrošinās cilvēcei neierobežotas attīstības iespējas. Tāpēc radās kritiska attieksme pret absolūto karaļa varu un tika slavēta parlamentārisma sistēma. …
