Apgaismība: Ruso par dabisko stāvokli un brīvību. Kanta izpratne par apgaismību un pilsoniskumu

Vispārējā griba un sabiedriskais līgums.
Viens no Ruso paustajiem paradoksiem – cilvēks ir dzimis brīvs, taču tajā pašā laikā viņš ir savažots. Kā dabas būtnes cilvēki ir vienlīdzīgi un tas jācenšas arī panākt sabiedrībā. Cilvēks pēc daabas ir labs, un dabiskajā stāvoklī cilvēku starpā valdīja draudzība un harmonija. Pilnveidojoties darba rīkiem un paņēmieniem, radās privātīpašums un līdz ar to ari mantiskā nevienlīdzība. Apstākļu spiesti cilvēki atsvešinājās no brīvības, nododot valstij kontroli pār savu darbību. Valsts rada politisko nevienlīdzību, kas augstāko pakāpi sasniedza despotiskā valstī, kurā visvarenā despota priekšā visi ir vienlīdz bezspēcīgi. Nokratot despota jūgu, paliek problēma – kā būt brīvam un vienlaicīgi radīt savienību.
Sabiedriskais stāvoklis – tās ir svētas tiesības, kuras kalpo par pamatu visām pārējām tiesībām. Cilvēkiem nav cita pašsaglābāšanās veida kā apvienoties ar citiem cilvēkiem, izveidojot šo visu spēku „summu”. Kad cilvēks kļūst pieaudzis, tikai viņš pats ir tiesīgs spriest par to, kādi līdzekļi viņam ir derīgi lai pašsaglabātos un kā kļūt par saimnieku pašam sev. Ja cilvēks pārdod sevi, viņš to nevar darīt attiecībā uz saviem bērniem, jo viņi piedzimst brīvi, viņu brīvība pieder tikai viņiem pašiem un neviens cits, izņemot viņus, nevar ar to rīkoties. Atteitkies no brīvības nozīmē atteikties no cilvēciskās cieņas un tiesībām, arī no pienākumiem.
Šajā darbā Ruso izvirza mērķi formulēt jaunu valsts izpratni. Runa ir par valsti, kas visu indivīdu kopīgiem spēkiem spēj aizstāvēt un aizsargāt ikviena indivīda personību un īpašumu, par valsti, kurā ikviens indivīds, apvienojies ar citiem, pakļaujas tikai sev un paliek tikpat brīvs kā agrāk. …