Antona Čehova lugas "Kaija" analīze

Atbrauc Arkadjina ar Trigorinu un zīmīgs ir Trigorina teikums, kad runā par to, ko Trepļevs raksta: „Kaut kas savāds, nenoteikts, reizēm pat pēc murgiem. Neviena dzīva cilvēka.”
Manuprāt rakstnieku, tāpat kā mākslinieku, radot gara darbus, ļoti ietekmē apkārtējā vide. Un tas, ka viņa darbos nav neviena dzīva cilvēka ir tikai saprotams, jo tādi arī ir cilvēki viņam apkārt – tie sūdzas par savām neizdzīvotajām dzīvēm. Tie arī ir tie, kas viņam visvairāk traucē strādāt un attīstīties kā dzīvam cilvēkam. Garīgi viņš mirst jau sen.

Arkadjinas atbilde uz to, vai priecājas, ka viņas dēls ir rakstnieks ir viegla bezrūpīga atzīšanās, ka nav nemaz lasījusi, ka nekad tam nav laika. Mātes neticība Trepļevam kā rakstniekam, neticība viņa spējām un talantiem arī ir tas, kas izzudina viņā vēlmi dzīvot, jo bērnam, vienalga cik pieaudzis tas būtu, ir svarīgi just mātes atbalstu.

Manu uzmanību piesaista arī Medvejenko vārdi cēliena sākumā: „Būtu jāpasaka, lai nojauc to teātri. Vakar vakarā paejot garām, man likās, it kā kāds tur raudātu.”
Manuprāt, tā ir Trepļeva dvēsele, kas cieš, sākot ar dienu, kad izgāzās viņa izrāde uz šīs skatuves.

Arī vēlāk Trepļevs min, ka viņā ir nemiers un Arkadjina lūdz uzreiz , lai viņš aizver logu, jo nāk vējš. Es to sasaistītu ar to, ka māte apslāpē dēla emocijas. Vējš ir tas nemiers, kas mīt jaunajā rakstniekā un lūdzot aizvērt logu, Arkadjina it kā aizver, noslēdz Trepļeva emocionālo sāpi, kurai patiesībā vajadzētu būt uzklausītai. Problēmu apspiešana ir vēlāku negatīvu notikumu cēlonis.
…