Antīko filosofu uzskati. Aristotelis, Sokrats, Platons, Kvintilians

Šie sengrieķu filozofi ir dzīvojuši antīkajā periodā, kad visi cilvēki vēlējās apgaismoties, iegūt jaunas idejas un pamācības dzīvei, gudrības, kuras vēl nebija atklājis un zinājis neviens līdz šim. Sokrāts īpaši uzsvēris, ka nezin neko, ar to tieši parādot cik daudz viņš saprot un zina, cik daudz vēl vēlas atklāt. Viņš pielietojis diskusijas formu ar audzēkņiem, nav nevienam pateicis konkrētu atbildi un atklājis visas savas zināšanas, bet ir uzvedinājis klausītājus tā, ka tie paši nonāk pie secinājuma un saprot paši, negaidot, kad Sokrāts tiem visu pasniegs jau gatavu uz paplātes. Sokrātā mita miers, viņā „nav nekā no dzīves paguruma, vecuma rezignācijas vai ciešanu mokām. Viņš vēl ir spēka pilns ar neapklusināmu slāpi zināt, meklēt un prātot, un viņa doma ir asāka nekā jebkad agrāk. Sokrāts nav vēl atradis lielo dzīves patiesību, ko visu laiku meklējis, tāpēc viņam nav arī izjūtas par to, ka viņš savu dzīvi piepildījis. Viņa miers ir apbrīnojams”. Viņu interesēja cilvēks kā morāla būtne un morāles jautājumi vispār. Sokrāta vadmotīvs: "Izzini pats sevi." Viņš bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Cilvēkam jātiecas pēc zināšanām, jo tikai tad viņš sapratīs labo un ļauno un rīkosies ētiski. "Es zinu, ka es neko nezinu", viņš teica, kaut gan Delfu orākuls viņu bija atzinis par gudrāko vīru. Daļēji šis Sokrāta apgalvojums bija spēle: viņš mēdz ar saviem veiklajiem jautājumiem iedzīt strupceļā cilvēkus, kas sevi uzskatīja par gudriem, tādējādi piespiežot tos atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina.

…