Bieži vien Atēnu politiskā iekārta ceturtajā gadsimtā tiek uzskatīta par demokrātijas zenītu. Ir skaidri zināms, ka Aristotelis ir piedzīvojis pilsētvalsts sabrukumu, vienalga vai tam par iemeslu bija, kā domāja Aristotelis, iekšējais vājums vai arī Maķedoniešu milzīgais spēks. Aristoteli var dēvēt gan par konservatīvistu, gan par revolucionāru – vienīgais veids kā saglabāt klasisko grieķu dzīvesveidu bija atgriezties (revolūcijas ceļā) pie kādreizējās polisas. Tomēr viņš uzskatīja, ka atgriešanās pie vecās kārtības ir tikpat kā neiespējama – Grieķija bija tik demoralizēta, ka iepriekšējā kārtība nav sasniedzama caur dažu cilvēku morāli.
Aristotelis uzskata, ka politika ir galvenā zinātne – tā ietver sevī visu pārējo zinātņu galvenos mērķus un tā beidzas ar ‘labumu cilvēkiem’, lai tas tiktu sasniegts nepieciešama praktiskā gudrība. Aristotelis kontrastē atšķirību: praktiskā gudrība -teorētiskā zinātne un filozofiskā gudrība. Pirmajai piemērs ir matemātika un ģeometrija un tās patiesums ir pierādāms un nodemonstrējams. Turpretim filozofiskā gudrība kombinē teorētisko zinātni ar intuitīvu izpratni, tādēļ filozofija un teorētiskā zinātne nav praktiskas. Viņš norāda, ka politika ir praktiska aktivitāte un neprecīza zinātne, un tāpēc tā nevar tikt uzskatāmi mācīta. Aristotelis uzskata, ka tikai tie, kuriem jau ir praktiskā gudrība, varēs gūt zināšanas no teorētiskām lekcijām.
Savā grāmatā „Politika” Aristotelis saka, ka ‘cilvēks pēc dabas ir politisks dzīvnieks’ – tas jāsaprot, ka cilvēks ir radīts, lai dzīvotu polisā. Viņš arī uzskata, ka kaut kā daba ir tā ‘beigas’ – tad, kad lieta savā attīstībā sasniegusi beigu stadiju, kļūst redzama tās daba – vai tas ir cilvēks, ģimene vai kas cits. Lietas daba tiek identificēta arī ar tās dvēseli, mērķi un dažreiz arī ar tās funkciju. Jebkura visuma lieta ir arī dabas sastāvdaļa, ja tai ir pašai sava organizēta forma un kustība, attīstība.…
