Antīkā ētika

Sokrats (470./469.-400./399.g.pr.Kr.) – principiāli neērts cilvēks, kas atklāj dzejnieku, politiķu un praktiķu īstos nodomus. Aizraujas ar teorētisku pašizziņu, tikumu un cilvēka būtību. Sokrata metode virzīta uz patiesības iegūšanu.
„Es zinu tikai to, ka es neko nezinu.”
Viņš norobežojas no jau zināmā – no veselā saprāta priekšstatiem, no citām teorijām, no sofistu empīriskās domāšanas. Godīgums.
Sokrata dialoga metode – jautājumi nevis noved pie skaidrības, bet pie noslēpuma. Meklē būtību. Patiesības notikums – personiskais tajā pazūd. „Patiesība nav punkts, ko pieliek domāšanas rezultātā, bet plūdums, kustība, kritisku jautājumu virkne, apšaubījums, neticība tam, kas šķietami acīmredzams un skaidrs.”(S.Lamane)
„Lai ticētu sev, ir sevi jāiepazīst.” Ētiskie uzskati – vajadzību ierobežošana, kas ir saprātīgs, ir ētisks. Gudrība ir krietnums, savaldība, taisnīgums.

…