Tas liek Kurcumam nonākt dziļās pārdomās par sevi un pat uz mirkli apsvērt pašnāvību, lecot no tilta. Viņš saprot, ka visu, ko dzīvē ir paveicis, ir bijis citu izaugsmei, bet kaut ko pašam savai slavai nekad nav izdevies sasniegt, mēģināja izveidot karjeru daudzās un dažādās jomās saistītās ar mākslu, bet viņa asums un dzēlīgums vienmēr noveda līdz neveiksmei.
Viņš sadūšojas beidzot atzīties mīlestībā Ciemaldai, bet pēc atteikuma sagrauts dodas uz savu māju Mellužos. Viņš uzraksta plašu vēstuli Upenājam ar domu, ka ir laiks beigt savu dzīvi, ja jau nav lemts neko sasniegt, bet, pirms ieņemt indi, viņš pārdomā.
Pēc ilgās prombūtnes, Kurcums atgriežas Rīgā. Viņš jau atkal ir stacijā un uzskrien Eižēnam, kurš dodas uz lauku māju, ko atstājis viņam tēvocis, un Upenājam, kurš dodas ceļojumā uz Parīzi. Cik abu lomas tagad ir apgrieztas! Tomēr Kurcums ir tas viens nemainīgais aspekts, kas paliek tāds, kā romāna sākumā.
Viņš pasniedz Upenājam zīmīti, ko mākslinieks atver tikai atrodoties jau vilcienā, kur rakstīts:
“Viss, kas mūs nesalauž, nāk mums par labu.”
Zīmīte pierāda gan Kurcuma gudrību, gan to, kā viņš tik bieži spēlējies ar Upenāja un citu dzīvēm.
…