Sižets.
Romāns ir peripetijām bagāts, taču šajā darbā cauri dēku pavedieniem Eglītis izvij latviešu tautas likteņstāstu otrā pasaules kara gados un par stāstījuma objektu izvēlas galveno varoni, pareizāk „nevaroni” Raini Ozolāju, ko vēstures notikumi ierauj dažādākās situācijās. Cauri dēkainībai jūtama autora smeldzīgā sāpe par mūsu tautas likteņiem.
Romānā „Es nebiju varonis” A. Eglītis sākotnēji izceļ gleznotāju pasauli, cik esmu noskaidrojusi, tas autoram ir bijis tuvs mākslas izpausmes veids un to viņš ir izmantojis un spilgti attēlojis arī citos savos darbos.
A. Eglīša romānā „Es nebiju varonis” tiek stāstīts par latvieti Raini Ozolāju, kas tiek iepīts visdažādākajos notikumos, saistībā ar otro pasaules karu. Viņš paspēj pabūt gan kara skolā, gan trimdā, gan cietumā, gan kara lauka, gan gūstā, gan uz laiku zaudējis arī redzi, kā arī vēl citi, visdažādākie notikumi virza romāna darbību. Romānā aprakstītie notikumi ir izdomāti, tā kā tos nevar tieši sasaistīt ar īstajiem vēsturiskajiem notikumiem, bet noskaņa tiek radīta meistarīgi.
Problēmu loks.
A.Eglītis romānā neviļus, it kā aizsteidzoties ar eleganto, nereti ironisko tēlojumu, apstājas pie savas dzīves pamata problēmas – cilvēku un mākslas likteņiem, tās sūtības un jēgas – un tad teksts bieži vien iegūst filozofisku vērienu un atvēzienu. Autora vērtējumā mākslas darba avots ir dzīves patiesība – dabas cilvēka, realitātes atveidojums, tiecoties ietvert tajā būtību, varētu teikt arī –dvēseli. Cilvēka liktenis un jēga: „No beigta manis nevienam nebūs nekāda labuma, ne dzimtenei, ne man pašam.”, „…var upurēt dzīvību, ja upurim ir kāda jēga, bet mirt tikai vilšanās un paguruma dēļ ir nožēlojami un mazdūšīgi. Jābūt taču arī kādam pienākumam pret dzīvību un tas ir – uzturēt to iespējami ilgi.”…
