Annas raksturs
„Jūs esat fantasts, Vairoga kungs,” Anna šķelmīgi smīnēja, „es šīs drāmas nemaz par tik lielisku neatrodu. Ja jūs dzīvē būtu laimīgi mīlējuši, tad būtu arī pie citāda sprieduma nākuši. Man Tristana mīlestība izliekas šaubīga. Viņam uzticība pret savu kungu ir vairāk nekā mīlestība pret savu mīļoto! Kuru es mīlēju, tā manim nedrīkst neviens likums aizliegt mīlēt; ja es mīlēju, tad laužu visu draudzību, visu, visu citam un nododos tikai mīlestībai... Jūs redziet, ka Tristana šaubas, vai palikt savam kungam uzticīgam jeb padoties vienīgi Izoldes mīlestībai, ir visas šīs drāmas traģikas cēlonis. Bet, labāk sakot, Tristans nemaz nešaubās: viņš ir tik dulns un to sievieti, kuru liktenis viņam pašam nolēmis mīlēt, grib aizvest savam kungam par sievu. Un viņš to tiešām aizved! Ha, ha, ha! Kas tā par mīlestību! Tristans ir uz kuģa vienīgais pavēlētājs, vai viņš nevar likt uz citu pusi braukt nekā uz karaļa Markes pili? Vai viņš nevar ar Izoldi aizbēgt?... Man nāk smiekli par šādu varoni kā Tristans, kurš pie prāta tikai caur "mīlestības dzērienu" jādabūn!...”
Anna necieš gļēvuļus. To var secināt no tā, cik nicinoši viņa izsakās par Tristanu, kurš vairāk cīnās par sava kunga laimi nekā savējo. Protams, kad viņai pašai atnāca tāda situācija viņa par Ansi nesmējās, bet mēģināja viņu paglābt. Viņas beigu vēstulē liecināja par jūtu mazināšanos, jo tajā vietā, lai tiektos uz atkalsatikšanos, vina rakstīja, lai atbrīvotos no vainas apziņas. …