Nobeigums
Šis tēls liek daudz aizdomāties par tā laika sieviešu problēmām. Var saprast, ka 19. gadsimta sievietēm bija ļauts tikai sapņot par brīvību, nebeidzamu kaisli ar savu parteri, par laimīgu ģimenes dzīvi un vīru, kurš mīlēs un būs uzticīgs visu mūžu. Anna parāda to, ka sieviete spēj kaut ko panākt. Protams, tas radīja paliekošas sekas uz visu mūžu, bet viņa jutās laimīga esot mīlētai. Nekad nekas nenāk par velti, tā arī Anna bija spiesta izvēlēties- vai labu ģimenes dzīvi ar Alekseju un dēlu, vai nodoties nebeidzamai mīlestībai ar Vronski. Un, protams, viņa izvēlējās mīlestību pār savu dēlu un vīru, kas ir saprotami, jo visus gadus, kamēr bija laulībā ar Alekseju, viņa nebija jutusi nekādu mīlestību pret vīru, kā arī nebija saņēmusi to pretī.
Lai arī varēja tā nešķists, bet, manuprāt, ka kā jau katrai mātei, arī Annai nebija viegli atteikties no sava dēla, kurš bijis ilgus gadus vienīgais cilvēks, kuru ir mīlējusi. Mātes jūtas un mīlestība ir nebeidzama, kā jau tas romānā bija redzams, viņa centās tikties ar dēlu, domāja par viņu. Ar laiku pats Serjoža sāka aizmirst savu māti, kas bija savā ziņā tēva uzspiests noteikums- nerunāt par māti un censties nedomāt. Taču mazāku mātes uzmanību un mīlestību izjuta meitiņa, kura tā arī neieguva īstu mātes mīlestību no Annas. Viņa necentās vairs būt tik laba māte meitiņai, kāda bija Serjožam.
19. gadsimta sabiedrībā nebija pieņemami, ja sieviete krāpj savu vīru. Šī bija galvenā problēma, ar kuru nācās Annai sadzīvot- sabiedrības kritika un nosodījums. …