Pilnīga vispārpieņemta tuvošanās animācijai eiropeiešu kontekstā ir caur “kopienas attīstīšanu”. Sekojošā definīcija ir ņemta no Eiropas Kultūras fonda ziņojuma (1973. gada).
Animācija ir kā stimuls garīgai, fiziskai un emocionālai dzīvei cilvēkiem noteiktā teritorijā, tā liek pārvietoties, gūstot lielāku pieredzi, caur kuru cilvēki atrod lielāku pašrealizēšanos, pašizteikšanos un apzinās savu piederību kopienā, kura viņus var ietekmēt. (Citēts pēc Simpson 1989:54)
Daži animatori mazāku uzsvaru liek uz stimulāciju, motivāciju un iedvesmu, jo tas var likt uzsvaru uz darbību, nevis strādāt ar cilvēkiem (concerns sadalīts ar Buber un Freire). Animators ir šajās sajūtās, viņš izelpo dzīvi labāk par cilvēku. Viņi palīdz būvēt vidi un attiecības, kurās cilvēki var augt un rūpēties viens par otru. Tā ir nesenā vēsts, ka tas ir tuvāks neformālajai izglītībai.
Šī ideja ir izpelnījusies lielas pedagogu bažas, kuras balstītas uz pieredzi. Piemēram, nesenā Davida Bouda un Nod Millera grāmata (1997) ar nosaukumu « Darbs ar pieredzi. Dzīvā mācīšanās » (« Working with experience. Animating learning »). …