Anglijas iekšpolitika agrajos jaunajos laikos

1625 – 1650
1625.gadā tronī nāk Džeimsa I dēls Čārlzs I, kurš uzsāk puritāņu vajāšanas. Norisinās pretrunu saāsināšanās starp katolisko tiesas varu (Zvaigžņu palātu) un nodokļu prasībām.
1628.gadā parlaments Petīcijā par tiesībām (Petition of Rights) pieprasa garantijas pret patvaļīgu apcietināšanu un aplikšanu ar nodokļiem. Čārlzs petīciju paraksta, bet turpina paaugstināt nodokļus. Kad parlaments pret to iebilst, Čārlzs to atlaiž.
1629-1640 bezparlamenta valdība, kad tiek vajāti visi politiskie un reliģiskie pretinieki (disenteri, nonkonformisti un it sevišķi puritāņi).
1640. g. Čārlzs I sasauc “īso parlamentu”, ar mērķi iegūt finansu līdzekļus karam.
Pēc “īsā parlamenta” atlaišanas tiek sasaukts “ilgais parlaments”, kas cenšas ierobežot karaļa autoritāti ar likuma palīdzību. 1641.g. parlaments pieņēma Trīsgadu Aktu, kas paredzēja regulāri sasaukt parlamentu, līdz ar to karaļa vara tika ierobežota.
1642-1648 norisinās pilsoņu karš starp karali un parlamentu, kam par iemeslu bija īru katoļu sacelšanās (1641 Olsteras slaktiņš) un Džona Pima apcietināšana. Izšķiroša ir Skotijas iejaukšās 1643.gadā un independenta Olivera Kromvela un Tomasa Fērfaksa jaunais parlamenta karaspēks.
1648.g. Kromvela uzvara pie Prestonas pār skotiem, kurus Čārlzs I pārliecinājis pāriet viņa pusē. Parlaments izvirza karalim apsūdzību, kā rezultātā 1649.g. Čārlzu I soda ar nāvi un Anglijā atceļ monarhiju. Anglija kļūst par republiku. Republikas laikā notiek spēcīga reliģisko sektu atdzīvošanās.


…